2022. gads – polikrīzes gads

2022. gadā pasaules ekonomika pārcieta dažādus un savstarpēji saistītus triecienus; šī parādība ieguvusi jaunu nosaukumu – polikrīze. Pasaule vēl joprojām cenšas tikt galā ar COVID‑19 pandēmijas sekām, kā piemēram, piegādes ķēžu traucējumiem un pārlieku ekonomikas stimulēšanu, kas veicināja inflāciju, jo „pārāk daudz naudas sekoja pārāk mazam preču daudzumam”. Krievijas iebrukums Ukrainā tikai pielēja eļļu inflācijas ugunskurā, radot pasaules enerģijas un pārtikas cenu pīķi, kas saasināja esošo dzīves dārdzības krīzi. Savukārt, strauji pieaugošā inflācija lika centrālajām bankām vienlaicīgi sākt īstenot ierobežojošu monetāro politiku, kas pazemināja pasaules akciju, obligāciju un nekustamo īpašumu cenas, kā arī paaugstināja aizņēmumu izmaksas mājsaimniecībām, uzņēmumiem un valdībām.

Iepriekš minētie triecieni bija globāli, taču katru reģionu tie ietekmēja atšķirīgi. ES saņēma vissmagāko triecienu, piedzīvojot iepriekš nepieredzētu enerģētikas krīzi, apņēmīgi cenšoties aizstāt Krievijas dabasgāzi, naftu un ogles ar alternatīviem enerģijas resursiem. Jaunattīstības valstis dzīves dārdzības krīze skāra visspēcīgāk, jo tādu pirmās nepieciešamības preču kā pārtika un enerģija augošās cenas radīja nesamērīgi lielu slogu zemāku ienākumu mājsaimniecībām un mazajiem uzņēmumiem. ASV visspēcīgāk izjuta monetārās politikas virzību ierobežojošā virzienā, jo FED apņēmīgi paaugstināja procentu likmes, tādējādi atvēsinot pārkarsušo ekonomiku. Tajā pašā laikā Ķīna joprojām īstenoja savu nulles Covid stratēģiju COVID‑19 pandēmijas apkarošanai, ieslēdzot mājās miljoniem savu pilsoņu, kas bremzēja iekšzemes izaugsmi un radīja traucējumus globālajās piegādes ķēdēs. Šī polikrīze 2022. gadā nobremzēja globālā IKP izaugsmi un palielināja ES recesijas risku 2023. gadā.

Ekonomikas ziema bija siltāka nekā baidījāmies

Pasaules ekonomika izrādījās noturīgāka pret vairākiem nelabvēlīgiem triecieniem, kas mudināja daudzas institūcijas paaugstināt globālā IKP izaugsmes prognozes 2023. gadam. ASV demonstrē pārsteidzošu noturību pret nelabvēlīgiem inflācijas un procentu likmju kāpuma triecieniem, darba tirgu joprojām esot ļoti “karstam”. Arī Ķīna ir patīkami pārsteigusi pasauli, veicot pēkšņu virziena maiņu, 2022. gada decembrī atsakoties no nulles Covid politikas. Ķīnas tirgus atvēršana sniegs īslaicīgu grūdienu pasaules ekonomikas izaugsmei, kamēr ES iegūs no piegādes ķēžu traucējumu mazināšanās, kā arī turīgo un tērēt alkstošo Ķīnas tūristu atgriešanās Eiropā. Labus rādītājus uzrāda arī jaunietekmes tirgi, tikai dažām valstīm šobrīd izjūtot finansiālas vai ekonomiskas grūtības.

Krievijas plāns nosaldēt Eiropu izjuka siltās ziemas dēļ, un sliktākais scenārijs attiecībā uz enerģijas normēšanu neīstenojās. Eiropas dabasgāzes un elektroenerģijas cenas ir nokritušas līdz pirmskara līmenim, mazinot inflāciju, tātad izmaksu spiedienu uz mājsaimniecībām, uzņēmumiem un valstu finansēm. Inflācija lielākajā daļā Eiropas valstu savu pīķi sasniedza 2022. gada izskaņā. Eiropas patērētāji turpināja tērēt, neskatoties uz krītošajiem reālajiem ienākumiem – iespējams, tā iemesls šķēršļi naudas tērēānai pandēmijas gados, kā arī dāsnie fiskālie atbalsta pasākumi, kas īstenoti patērētāju pasargāšanai no enerģijas cenu kāpuma radītā trieciena. Arī Eiropas darba tirgus saglabāja pārsteidzošu noturību, bezdarba līmenim ES saglabājoties rekordzemā līmenī un pieaugot nodarbinātības līmenim. Tā rezultātā ES ir izdevies knapi, bet tomēr izvairīties no recesijas 2022. gada nogalē, un perspektīvas 2023. gadam kļuvušas gaišākas, mīkstas piezemēšanās scenārijam, ko raksturo pakāpeniski sarūkoša inflācija un mērena ekonomikas izaugsme, kļūstot arvien ticamākam.

Mēs vēl neesam drošībā

Balstoties uz pamata scenāriju, mēs pieņemam, ka ES par mata tiesu izvairīsies no recesijas 2023. gadā. Taču mēs vēl neesam pilnīgā drošībā, prognozēm 2023. gadam joprojām esot ļoti neskaidrām, jo priekšā mūs sagaida riskiem pārpilns mīnu lauks. Galvenais risks ir tas, ka inflācija var saglabāties augstā līmenī ilgāku laiku, pamudinot centrālās bankas turpināt procentu likmju celšanu. Lai gan, pateicoties zemākām enerģijas cenām, kopējā inflācija lielākajā daļā Eiropas valstu jau ir sasniegusi augstāko punktu, pamatinflācija, kas neietver svārstīgās enerģijas un pārtikas cenas, saglabājas stabili augsta, norādot, ka turpinās spēcīgs un plašs (dažādas produktu kategorijas aptverošs) inflācijas spiediens. Ilgstoša augsta inflācija nozīmētu ilgstošākas augstas procentu likmes, kas turpinātu darboties kā ekonomikas izaugsmi bremzējošs faktors. Ņemot vērā to, ka monetārās politikas ietekme parasti izpaužas divu līdz trīs ceturkšņu laikā, pastāv būtisks risks, ka ekonomikas “dzesēšana” var radīt dziļāku un ilgāku recesiju. Tajā pašā laikā, pārāk “vaļīga” monetārā politika var būt nepietiekama inflācijas atdzesēšanai, kas novestu pie ilgstošas stagflācijas scenārija, ko raksturo paaugstināta inflācija un stagnējoša ekonomika, kas varētu ieilgt krietni pēc 2024. gada sākuma. Tāpēc centrālās bankas staigā pa nostieptu virvi, cenšoties panākt mīkstas piezemēšanās scenārija piepildīšanos. Taču šāda pastaiga nebūs viegla, ņemot vērā specīgos vējus, kas pūš no visām pusēm.

Ir maz ticams, ka ģeopolitiskie riski tuvākajā nākotnē mazināsies. Mēs negaidām, ka pārredzamā nākotnē uzlabosies attiecības starp Krieviju un Rietumiem, neatkarīgi no notikumu gaitas Ukrainā. Ļoti iespējams, ka turpināsies ekonomiskā norobežošanās starp Ķīnu un Rietumiem, tāpat Rietumu uzņēmumiem arvien izteiktāk dodoties prom no Ķīnas vai pārceļot savu ražošanu uz citām Āzijas valstīm. Arī pieaugošais saspīlējums starp Ķīnu un Taivānu un bažas par Ukrainas scenārija atkārtošanos motivē Rietumu uzņēmumus mazināt savu atkarību no Ķīnas. Ķīnas pievilcību mazina arī strauji krītošie demogrāfijas rādītāji, ko vēl vairāk pasliktināja ieilgušie COVID‑19 rezultātā ieviestie pārvietošanās ierobežojumi, kas vēl vairāk pasliktinās esošo stagnējošā mājokļu tirgus krīzi. Pieaugošā protekcionisma, deglobalizācijas un ģeopolitiskā spriedze arī palielina augstākas inflācijas ilgākā periodā un zemākas ekonomikas izaugsmes risku.

Eiropa ir uzvarējusi pirmo kauju enerģētikas karā ar Krieviju, taču enerģētikas karš vēl nav galā

Krievija ir uzsākusi enerģētikas karu ar Eiropu vēl krietni pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā. Jau 2021. gada rudenī Krievijas valstij piederošā uzņēmuma „Gazprom” īpašumā esošās Eiropas gāzes krātuves palika praktiski tukšas. Pieaugošās bažas par neierasti zemo Eiropas gāzes rezervju līmeni noveda pie pirmā lielā Eiropas gāzes cenu lēciena 2022. gada oktobrī, kad cenas uzkāpa virs 100 EUR/MWh. Otrais lēciens (līdz 180 EUR/MWh) bija vērojams 2022. gada decembrī pēc tam, kad Krievija bija pārtraukusi gāzes eksportu uz Eiropu caur Jamalas‑Eiropas gāzes vadu. Savukārt, trešais cenu lēciens notika pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, kad Eiropas gāzes cenas 2022. gada 24. februārī uzkāpa līdz 134 EUR/MWh. Paaugstinātas Eiropas gāzes cenas saglabājās visu 2021./2022. gada ziemu, vidēji pārsniedzot 94 EUR/MWh, kas ir 5,2 reizes vairāk, salīdzinot ar 2020./2021. gada ziemas rādītājiem. Augstākas dabasgāzes cenas arī radīja elektroenerģijas cenu pieaugumu, vidējai elektroenerģijas cenai Vācijā 2021./2022. gada ziemā sasniedzot 140 EUR/MWh, kas ir 3,6 reizes vairāk, salīdzinot ar 2020./2021. gada ziemas rādītājiem (39 EUR/MWh). Dabasgāzes cenu pieaugums ļāva Krievijai uz Eiropas rēķina gūt rekordlielus ieņēmumus no gāzes tirdzniecības.

Enerģētikas kara starp Krieviju un Eiropu kulminācija bija 2022. gada augustā, kad Krievija pārtrauca gāzes padevi caur „Nord Stream” gāzes vadu. Tā rezultātā gāzes cenas Eiropā īslaicīgi uzlēca virs 300 EUR/MWh atzīmes. Taču kopš 2022. gada augusta gāzes cenas Eiropā sāka pakāpeniski pazemināties, pateicoties lielām gāzes rezervēm (90% atzīme no paredzētā gāzes rezervju apjoma tika sasniegta oktobra sākumā), mazākam gāzes patēriņam (2022. gadā gāzes patēriņš ES samazinājās par 12%, salīdzinot ar vidējiem rādītājiem 2019.‑2021. gadā), alternatīvo gāzes piegāžu pieaugumam (Eiropas sašķidrinātās dabasgāzes imports 2022. gadā pieauga par 60%) un siltai ziemai (ziema Vācijā bija gandrīz par 3 grādiem siltāka nekā parasti). Rezultātā vidējā dabasgāzes biržas cena Eiropā 2022./2023. gada ziemā bija 77 EUR/MWh, kas ir krietni zemāka nekā daudzi baidījās un pat zemāka nekā 2021./2022. gada ziemā, kad vidējā biržas cena bija 94 EUR/MWh. Arī elektroenerģijas cenas ir samazinājušās no rekordaugstiem rādītājiem. Tādējādi Eiropai ne tikai ir izdevies izvairīties no ļaunākā enerģijas normēšanas scenārija, bet arī izdevās panākt zemākas gāzes cenas nekā iepriekšējā ziemā. Tāpat Eiropai izdevās saglabāt vienotību un Eiropas mēroga gāzes un elektroenerģijas tirgu darbību, kam ilgtermiņā vajadzētu piesaistīt investīcijas un sekmēt konkurenci enerģētikas nozarē.

Eiropa ir nepārprotami uzvarējusi pirmo kauju enerģētikas karā ar Krieviju, taču enerģētikas karš vēl nav galā. Gāzes un elektroenerģijas cenas Eiropā saglabājas 2‑3 reizes augstākā līmenī, salīdzinot ar pirmskrīzes periodu 2015.‑2019. gadā, kas negatīvi ietekmē uzņēmumu, jo īpaši ražošanas uzņēmumu ar intensīvu enerģijas patēriņu, konkurētspēju. Eiropas gāzes un elektroenerģijas nākotnes līgumi norāda, ka tirgus dalībnieki 2023./2024. gada ziemā sagaida dabasgāzes cenu saglabāšanos diapazonā no 40 līdz 60 EUR/MWh, kas ir aptuveni 3 reizes vairāk nekā vidējā cena 2015.‑2019. gada periodā. Attiecībā uz elektroenerģijas cenām, tiek prognozēts, ka tās saglabāsies 2‑3 reizes augstākas nekā 2015.‑2019. gada periodā. Tāpēc ES ir izšķiroši svarīgi palielināt ieguldījumus atjaunojamās enerģijas ražošanas jaudas palielināšanai, kā arī samazināt importētā fosilā kurināmā patēriņu. Tas vienlaicīgi palīdzētu arī samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas un izvirzīt Eiropu globālās pārorientēšanās uz zaļo enerģiju līderpozīcijās.

Baltijas valstīm ir vienreizēja iespēja pārorientēt savas enerģijas sistēmas no fosilā kurināmajā balstītām uz atjaunojamā enerģijā balstītām, tieši tāpat kā tās ir veiksmīgi pārorientējušas savas apkures sistēmas, aizstājot dabasgāzi ar biodegvielu. Visas trīs Baltijas valstis kopā ar Skandināvijas valstīm ir vadošās ES pēc no biodegvielas saražotās siltumenerģijas īpatsvara. Iespējams, ka līdz šīs desmitgades beigām Baltijas valstis būs starp tām ES dalībvalstīm, kam ir lielākais no atjaunojamiem enerģijas resursiem saražotas elektroenerģijas īpatsvars. Bagātīga atjaunojamās enerģijas pieejamība ļautu Baltijas valstīm un Ziemeļvalstu reģionam iegūt starptautisku konkurētspēju ilgtermiņā. Krievijas enerģētikas karš pret Eiropu ir izlaidis no pudeles atjaunojamās enerģijas džinu – nepalaidīsim garām šo iespēju.

Inflācija Eiropā saglabāsies augstākā līmenī ilgāku laiku, taču Baltijas valstis vairs nebūs līderpozīcijās pēc augstākajiem inflācijas rādītājiem

Lai gan, pateicoties zemākām enerģijas cenām, nominālā inflācija lielākajā daļā Eiropas valstu jau ir sasniegusi augstāko punktu, pamata inflācija, kas neietver svārstīgās enerģijas un pārtikas cenas, saglabājas stabili augsta, norādot, ka saglabājas spēcīgs un plaša mēroga inflācijas radīts spiediens. 2022. gada oktobrī nominālā gada inflācija eirozonā sasniedza savu pīķi 10,6% apmērā un pakāpeniski samazinājās līdz 8,5% 2023. gada februārī, taču pamata inflācija turpina uzņemt apgriezienus, šajā pašā laika posmā pieaugot no 5,0% līdz 5,6%. Galvenais politikas izaicinājums ir tas, ka, centrālajām bankām cenšoties apturēt inflāciju ar monetārās politikas pastiprināšanu, valdības tajā pašā laikā pielej eļļu ugunij, īstenojot stimulējošu fiskālo politiku. Piemēram, daudzas Eiropas valstu valdības sniedz pārlieku dāsnu un plašu atbalstu mājsaimniecībām un uzņēmumiem, lai pasargātu no enerģētikas krīzes, bet tādējādi veicinot kopējo pieprasījumu un paildzinot cenu pieauguma triecienu. Pieaugošā pakalpojumu cenu inflācija palielina risku, ka algu‑cenu spirāle var kļūt nekontrolējama, darbiniekiem pieprasot arvien lielākas algas, lai kompensētu zaudēto pirkšanas kapacitāti ilgstoši augstas inflācijas iespaidā. Tādējādi pieaug risks, ka inflācijas rādītāji Eiropā var saglabāties augstākā līmenī ilgākā laikā, neskatoties uz to, ka pazeminās globālās enerģijas un pārtikas cenas, kā arī samazinās globālās tirdzniecības traucējumi. Līdz ar to ilgāku laika posmu saglabātos arī augstākas procentu likmes, jo paies ilgāks laiks līdz inflācijas līmenis atgriezīsies centrālo banku noteikto mērķu robežās.

Tomēr, salīdzinot ar pārējām eirozonas valstīm, situācija Baltijas valstīs ir atšķirīga. 2022. gadā gada inflācija Baltijas valstīs (19,4% Igaunijā, 18,9% Lietuvā un 17,2% Latvijā) bija augstākā ES un būtiski pārsniedza eirozonas vidējo rādītāju (8,4%). Taču ir maz ticams, ka 2023. gadā cenu pieauguma temps Baltijas valstīs saglabāsies būtiski augstāks nekā eirozonas vidējais līmenis, un ir liela varbūtība, ka 2023. gada beigās tas kļūs pat zemāks par eirozonas vidējo rādītāju. Lai izprastu, kāpēc tas notiks, jāieskatās dziļāk Baltijas valstu un eirozonas inflācijas pamatā esošajos aspektos. Pārtika un enerģija veido lielāko daļu no patēriņa groza Baltijas valstīs, salīdzinot ar eirozonas vidējo rādītāju (40% pret 26%), savukārt, pakalpojumi veido mazāko daļu (27% pret 44%). Tādējādi straujš kāpums enerģijas un pārtikas cenās 2022. gadā, ko lielā mērā izraisīja Krievijas iebrukums Ukrainā, ievērojami vairāk paaugstināja kopējo inflācijas līmeni Baltijas valstīs, salīdzinot ar eirozonas vidējiem rādītājiem. Taču 2023. gadā situācija kardināli mainīsies, jo prognozes rāda, ka enerģijas cenas pazemināsies, pārtikas cenas stabilizēsies, bet pakalpojumu cenas turpinās pieaugt pat vēl straujākā tempā. Papildus tam, 2022. gadā enerģijas cenas Baltijas valstīs pieauga būtiski vairāk, salīdzinot ar eirozonas vidējo rādītāju (56% pret 37%), jo Baltijas valstis īstenoja mazāk enerģijas cenu kontroles pasākumu nekā lielākajā daļā citu eirozonas valstu, lielā mērā ļaujot enerģijas cenu pieauguma triecienam nonākt līdz gala patērētājiem. Kā teikts sakāmvārdā „jo augstāk kāpsi, jo zemāk kritīsi”, iepriekš minēto apstākļu rezultātā enerģijas cenu kritums Baltijas valstīs šogad būs lielāks nekā eirozonas vidējais rādītājs. Šis aspekts ir daļēji attiecināms arī uz pārtikas cenu inflāciju, jo straujš patēriņa pieaugums ļāva pārtikas preču ražotājiem un mazumtirgotājiem pārvirzīt pieaugošās ražošanas izmaksas uz patērētājiem straujākā tempā, salīdzinot ar eirozonas vidējo rādītāju. Tā rezultātā krītošās enerģijas un globālās pārtikas cenas sniedz lielāku potenciālu pārtikas cenu lejupslīdei Baltijas valstīs, salīdzinot ar pārējām eirozonas valstīm. Pirmās cenu kara starp mazumtirgotājiem pazīmes Baltijas valstīs jau ir novērojamas, pazeminoties noteiktu kategoriju preču cenām.

Saskaņā ar pamata scenāriju mēs prognozējam, ka 2023. gadā inflācija Baltijas valstīs turpinās palēnināties un vidēji svārstīsies 7‑9% robežās, kas ir izteikts kritums, salīdzinot ar 2022. gadā novēroto 17‑19% kāpumu. Prognozes rāda, ka enerģijas cenas pazemināsies, salīdzinot ar 2022. gada otrajā pusē sasniegto pīķa līmeni, savukārt, attiecībā uz pārtikas cenām ir sagaidāms, ka tās stabilizēsies, un atsevišķām produktu kategorijām (piena un maizes produkti) cenas samazināsies. Turpretī attiecībā uz pakalpojumu cenu inflāciju tiek prognozēts, ka tā saglabāsies paaugstinātā līmenī, jo saglabāsies augsts algu pieauguma spiediens. Tomēr izteiktās prognozes aizēno liela nenoteiktība, jo inflācijas dinamika Baltijas valstīs būs svārstīgāka nekā vidēji eirozonā, ņemot vērā apstākli, ka Baltijas valstīs lielāka loma ir ļoti nestabilajām enerģijas un pārtikas cenām. Enerģijas un pārtikas cenu turpmākas pazemināšanās gadījumā gada inflācijas līmenis līdz 2023. gada beigām var nokrist zem nulles līmeņa, kā arī nav izslēdzams dziļākas deflācijas scenārijs 2024. gadā. Tomēr paaugstinātas pārtikas un enerģijas cenas var saglabāties ilgāku laika posmu. Ķīnas tirgus atvēršana var pastiprināt globālās inflācijas radīto spiedienu, paaugstinot globālās preču, jo īpaši metālu un enerģijas, cenas. Krievijas iebrukuma Ukrainā turpināšanās var saglabāt globālo enerģijas un pārtikas cenu augstu svārstīgumu, tāpēc nevar izslēgt arī turpmākus enerģijas un pārtikas preču pīķus, it īpaši gadījumā, ja 2023./2024. gada ziema ziemeļu puslodē būs aukstāka nekā parasti.

Mājokļu tirgus saņēma aukstu dušu no augstākām procentu likmēm

COVID‑19 pandēmijas laikā īstenotā ekspansīvā fiskālā un monetārā politika veicināja mājokļu cenu globālu pieaugumu jo „pārāk daudz lētas naudas sekoja pārāk nelielam mājokļu skaitam”. Kopš 2020. gada sākuma mājokļu cenas ESAO valstīs pieauga par 36%, kas ir divas reizes vairāk nekā mājsaimniecību ienākumu pieaugums (18%) un trīs reizes vairāk nekā mājokļu īres cenu kāpums (12%). Tā rezultātā mājokļu cenu‑ienākumu un mājokļu cenu‑īres cenu attiecība ir pieaugusi līdz augstākajam līmenim vismaz pusgadsimta laikā. Tādējādi 2022. gadā globālais mājokļu tirgus bija nokaitēts pirms tas saņēma aukstu dušu no centrālajām bankām, kas pārtrauca mājokļu tirgus dzīres, agresīvi un lielā mērā negaidīti paceļot procentu likmes.

Viena gada laikā ASV centrālās bankas procentu likme pieauga no 0,0% līdz 5,0%, kas bija straujākais pieaugums kopš 20. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. ECB sekoja šim piemēram, kopš 2022. gada jūlija paceļot likmes no 0,0% līdz 3,0%. Augstākas procentu likmes pazemināja mājokļu cenas un nobremzēja mājokļu hipotēku aktivitāti. ASV hipotēku pieteikumu daudzums 2023. gada februārī nokrita līdz zemākajam līmenim 28 gadus laikā, kamēr mājokļu cenas pazeminās kopš 2022. gada vidus. Augstāku procentu likmju ietekmi sākuši izjust arī Eiropas mājokļu tirgi. Eirozonā jaunpiešķirto aizdevumu mājokļa iegādei apjoms salīdzinājumā ar iepriekšējā gada rādītāju 2023. gada janvārī ir pazeminājies par 35%, savukārt, Vācijā šis kritums sasniedza 52%. Prognozējot procentu likmju augstus rādītājus ilgākā laika posmā (šobrīd tiek prognozēts, ka 3 mēnešu EURIBOR savu pīķi 4,0% apmērā sasniegs 2023. gada oktobrī), sagaidāms, ka krīze mājokļu tirgū turpināsies.

Visievainojamākās ir tās valstis, kas pēdējās desmitgades laikā pieredzēja pārmērīgu mājokļu cenu kāpumu, kad naudas bija ļoti daudz un tā bija lēta. Nozīmīga loma ir arī mājsaimniecību parādsaistību līmenim un mainīgās procentu likmes hipotekāro kredītu īpatsvaram. Šajā sakarā Skandināvijas valstis, kurās pēdējās desmitgades laikā ir augsts mājsaimniecību parādsaistību līmenis, liels mainīgās procentu likmes hipotekāro kredītu īpatsvars un pārmērīgs mājokļu cenu pieaugums, ir starp visjutīgākajām valstīm pret procentu likmju kāpumu. Faktiski visās Skandināvijas valstīs mājokļu cenu korekcijas process rit pilnā sparā, mājokļu cenām Zviedrijā 2022. gadā vien pazeminoties par 15%. Mājokļu tirgus aktivitātes kritums mazinās pieprasījumu pēc mājokļiem, mēbelēm un būvmateriāliem, kas radīs negatīvas sekas Baltijas ražošanas nozarei. Ja augstākas procentu likmes saglabāsies ilgākā laika posmā, arī citas eirozonas valstis var piedzīvot dziļu un ilgstošu mājokļu tirgus aktivitātes kritumu, it īpaši ņemot vērā apstākli, ka mājokļu cenu‑ienākumu un mājokļu cenu‑īres cenu attiecības rādītāji ir sasnieguši augstāko punktu vairāku desmitgažu laikā.

Arī Baltijas reģions nav imūns pret globālajām mājokļu tirgus tendencēm. Pēdējo gadu laikā visas trīs Baltijas valstis ir piedzīvojušas strauju mājokļu cenu kāpumu, kas pārsniedza mājsaimniecību ienākumu un mājokļu īres cenu pieaugumu. Laika posmā no 2019. līdz 2022. gadam mājokļu cenas Baltijā pieauga par 42%, kamēr algas pieauga par 28%, bet mājokļu īres cenas – par 15%. Rezultātā mājokļu cenu‑ienākumu un mājokļu cenu‑īres cenu attiecība ir pasliktinājusies – lai gan ne tik lielā mērā kā lielākajā daļā citu ESAO valstu un būtiski mazāk nekā mājokļu cenu burbuļa periodā 2005.‑2007. gadā. Starp Baltijas valstīm ir pamanāmas atšķirības, salīdzinoši trauslākā situācijā atrodoties Igaunijai, kur mājokļu cenas (47%) pieauga straujāk nekā algas (20%), salīdzinoši stabilāka situācija ir Latvijā, kur mājokļu cenas (30%) pieauga līdzīgā tempā kā algas (28%), un Lietuvai atrodoties pa vidu ar strauju mājokļu cenu pieaugumu (49%) un algu pieaugumu (38%). Zems mājsaimniecību parādsaistību līmenis Baltijas valstīs kalpo kā mīkstinošs faktors, taču mainīgās procentu likmes hipotēku augsta izplatība palielina mājokļu tirgu jutīgumu pret procentu likmju kāpumu. No tā izriet, ka Baltijas valstīs nav izslēdzama veselīga mājokļu cenu korekcija, kas mazinātu mājokļu cenu‑ienākumu un mājokļu cenu‑īres cenu attiecību līdz ilgtspējīgākam līmenim.

Baltijas tīģeri iepauzēja pirms lēciena uz priekšu

Baltijas ekonomikas turpina demonstrēt apbrīnojamu noturību pret vairākiem nelabvēlīgiem triecieniem: COVID‑19 pandēmija, Krievijas iebrukums Ukrainā, enerģijas un pārtikas cenu triecieni, ārkārtīgi augsta inflācija un pieaugošās procentu likmes nespēja pamatīgi satricināt Baltijas ekonomikas. 2022. gadā ekonomikas izaugsme palēninājās. Izaugsmes rādītāji saglabājās pozitīvi Latvijā (2,0%) un Lietuvā (1,9%), bet bija negatīvi Igaunijā (-1,1%), IKP krītot visa gada garumā pēc ļoti spēcīga ekonomiskā snieguma 2021. gadā (8,0%). Visas trīs Baltijas valstis pārsniedz pirmspandēmijas augstākos rādītājus, kas sasniegti 2019. gadā, ar lielāku starpību nekā ES vidējais līmenis. Mēs prognozējam, ka 2023. gadā saglabāsies vājš IKP pieaugums (0-1% robežās), bet Igaunijā tam ir nepieciešama spēcīga izaugsme visa gada garumā, attiecībā pret 2022. gada beigu līmeni. Tomēr no dziļas un plaša mēroga recesijas izdosies izvairīties. 2024. gadā ekonomikas atveseļošanās paātrināsies, IKP pieaugot līdz 3,5-4,0%.

Gausais kopējais ekonomikas sniegums noslēpj krasi atšķirīgo dažādu nozaru sniegumu. Augsto tehnoloģiju pakalpojumu nozaru (IT, finanšu un uzņēmējdarbības) rādītāji ir labi, IT un finanšu pakalpojumu eksportam 2022. gadā visās trīs Baltijas valstīs pieaugot par 30‑40%. Augsto tehnoloģiju pakalpojumu nozare 2023. gadā turpina rādīt salīdzinoši labu sniegumu, lai gan pieaugošās procentu likmes var radīt zināmas grūtības strauji augošiem jaunuzņēmumiem. Rūpniecības nozari, kas kopā ar augsto tehnoloģiju pakalpojumu nozari ir bijusi viena no IKP izaugsmes virzītājspēkiem, sagaida pieaugoši spēcīgs pretvējš Krievijas iebrukuma Ukrainā izraisīto paaugstināto enerģijas cenu, pavājinātā ārvalstu pieprasījuma, pasliktināto tirdzniecības nosacījumu, kā arī ilgstošo piegādes ķēžu traucējumu iespaidā. 2023. gadā rūpniecības nozare turpinās būt kopējo ekonomikas sniegumu bremzējošs faktors. Mazumtirdzniecības 2022. gadā bija vāja, patērētājiem pieaugošās inflācijas un nenoteiktības apstākļos nelabprāt palielinot savus tēriņus. Tomēr augsts nodarbinātības līmenis, pieaugošās algas, kā arī sarūkošās enerģijas cenas pēdējā laikā uzlaboja patērētāju pārliecību, kas ļauj domāt, ka sliktākais jau ir aiz muguras. Mēs nesagaidām, ka privātais patēriņš 2023. gadā būs būtisks Latvijas un Lietuvas ekonomikas izaugsmi bremzējošs faktors, bet augsto patēriņa līmeni, kas 2022. gada sākumā novērots Igaunijā, ir grūti noturēt, ņemot vērā patērētāju pirktspējas kritumu un pieaugošās procentu likmes. Neraugoties uz to, mājokļu tirgus vēl nav izrāvies no krīzes, jo pieaugošās procentu likmes turpinās bremzēt mājokļu tirgus atveseļošanos. Mēs sagaidām spēcīgas mājokļu tirgus atveseļošanās sākumu 2023. gada beigās vai 2024. gadā, kad procentu likmes sasniegs savu pīķi un inflācijas līmenis pazemināsies, palielinot mājsaimniecību pirkšanas kapacitāti.

Baltijas valstu ekonomikas noturību sekmē ārkārtīgi augstais nodarbinātības līmenis un zems bezdarba līmenis. Neskatoties uz nepārliecinošu ekonomikas sniegumu, nodarbinātības līmenis pieauga par iespaidīgiem 5,1% Lietuvā, 4,6% Igaunijā un 2,7% Latvijā, kas ir būtiski straujāks pieauguma temps, salīdzinot ar ES vidējo rādītāju 2,0%. Šādu pieaugumu sekmēja pieaugošais Ukrainas un Baltkrievijas bēgļu līdzdalības līmenis darba tirgū un viņu veiksmīga integrācija darba tirgū, jo īpaši Lietuvā. Lietuvā tuvu 50% no Ukrainas bēgļiem darbspējas vecumā jau ir atraduši darbu, kas ir starp augstākajiem rādītājiem ES teritorijā. Bezdarba līmenis 2022. gadā turpināja pazemināties, un tagad visās trīs Baltijas valstīs tas atrodas tuvu rekordzemiem rādītājiem. Piesātinātais darba tirgus un augstā inflācija veicināja spēcīgu algu pieaugumu, kas Lietuvā jau ceturto gadu pēc kārtas saglabājās pat divciparu līmenī. Augsts nodarbinātības līmenis arī saglabāja patērētāju pārliecību, kas, savukārt, mazināja privātā patēriņa kritumu. Prognozes rāda, ka 2023. gadā bezdarba līmenis palielināsies tikai mēreni, un darba tirgus saglabāsies salīdzinoši piesātināts, algu pieaugumam esot tuvu 10% rādītājam.
Baltijas valstu turpmāko ekonomikas izaugsmi ietekmēs ģeopolitiskie saspīlējumi, notiekošā Krievijas iebrukuma Ukrainā iznākums, kā arī enerģijas cenu turpmākās izmaiņas un eiro procentu likmju līmenis. Izšķiroša nozīme būs arī ES vienotā tirgus darbības uzturēšanai, jo mazajām un atvērtajām ekonomikām ir nepietiek jaudas subsīdiju sacīkstēs ar lielākajām un bagātākajām Eiropas valstīm. Tāpat Baltijas valstīm būtu jāveic ievērojami ieguldījumi atjaunojamā enerģijā, kas ne tikai palielinātu enerģētisko drošību, samazinot enerģijas importu no trešajām valstīm, bet arī nodrošinātu zaļāku un cenas ziņā pieejamāku enerģiju vietējiem uzņēmumiem un patērētājiem. Tas ļautu Baltijas reģionam ilgtermiņā iegūt konkurences priekšrocības. Baltijas valstīm arī jāturpina īstenot stratēģiskas ekonomiskās reformas, lai uzlabotu savu starptautisko konkurētspēju un noturību. Baltijas valstis faktiski ir zaudējušas savu zemo izmaksu valstu statusu, ņemot vērā straujo cenu konverģenci ar pārējām ES dalībvalstīm un algu kāpumu pēdējo gadu laikā. Tāpēc Baltijas ekonomikām būs jākonkurē ar Rietumeiropas valstīm kā līdzīgām ar līdzīgu. Lai piesaistītu un noturētu investorus un talantus, vairs nepietiks tikai ar to, ka Baltijas valstis ir Eiropas vidusmēra līmenī, tām būs jākļūst par labākajām Eiropas līmenī.

Lietuvā: Makroekonomikas rādītāji (% gada izmaiņas, ja nav norādīts citādi)

Latvijā: Makroekonomikas rādītāji (% gada izmaiņas, ja nav norādīts citādi)

Igaunijā: Makroekonomikas rādītāji (% gada izmaiņas, ja nav norādīts citādi)