Mēs izmantojam sīkdatnes, lai padarītu lietošanas pieredzi ērtāku. Piekrīti sīkdatņu izmantošanai!
Algu kāpums veicinās ražīguma kāpumu.
It kā ar nāciju uz nervu sabrukuma robežas nemitīgi turošo salīdzināšanu ar Igauniju vēl nepietiktu, šogad populāra kļuvusi algu pieauguma salīdzināšana Latvijā un Lietuvā. Šajā sacensībā mums klājas labāk. Šī gada 1.ceturksnī algu pieaugums dienvidu kaimiņvalstī bija ievērojami lielāks, taču 2.ceturksnī esam viņus noķēruši, algām gada griezumā pieaugot par 8.7%. Tātad Latvija “nosargāja” bruto algu līmeņa starpību, kas ir gandrīz simts eiro, vidējā bruto darba samaksa Latvijā sasniedza 927 eiro.
Kā jau ierasts, interesantas un ilustratīvas ir algu dinamikas atšķirības nozarēs. Visstraujāk samaksa auga zinātnisko, tehnisko un profesionālo pakalpojumu nozarē, par 13.5%, tai pārsniedzot 1000 eiro robežu. Tas ir rezultāts iepriekšējos gados augošajam biznesa pakalpojumu eksportam, kas gan šogad ir piebremzējies, kaut kādā ziņā tieši ierobežotas darbaspēka pieejamības dēļ. Ļoti strauji, par 13.0% auga algas izglītībā, to vidējam līmenim (780 eiro) gan paliekot zem vidējā, kas diez vai ir ilgtspējīga situācija. Ievērojami, par 11.0% augusi arī alga lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, iespējams, atspoguļojot cilvēku aizplūšanu no retāk apdzīvotajiem apvidiem, palielinot tur palikušo darbinieku iespējas panākt sev labākus nosacījumus. Atskaitot operācijas ar nekustamo īpašumu, visās nozarēs darba samaksa auga straujāk nekā cenas.
Sagaidāms, ka šogad vidējais algu pieaugums būs ap 8%. 3.ceturksnī gada kāpums varētu būt vēl lielāks, par to vēsta gan diezgan zemā pērnā gada bāze, gan IIN un VSAOI iekasēšanas tendences, bet pēc tam bāzes efekts varētu gada pieauguma tempu nedaudz bremzēt. Taču lielu atelpu uzņēmumiem darba tirgus nesniegs, arī vismaz nākamie divi gadi būs ļoti sarežģīti. Šis Latvijas ekonomikā būs ļoti dinamisks, interesants laiks, vienlaikus arī nedaudz haotisks, jo notiks straujas strukturālas pārmaiņas, notikumi darba tirgū būs visspēcīgākais šīs pārmaiņas virzošais faktors.
Aizvadītās nedēļas laikā medijos sāka spēcīgi skanēt brīdinājumi par ekonomikas pārkaršanu. Atsevišķi ekonomiskie indikatori tiešām par šādiem riskiem liecina. Vairākus gadus ir auguši kopējie darbaspēka ienākumi attiecībā pret IKP, kas ir spoguļattēls algu kāpumam, kas pārsniedz ražīguma pieaugumu. Mūžīgi turpināties tas tā nevar.
No otras puses, šobrīd sasniegto algu līmeni vēl nevar saukt par konkurētspēju apdraudošu. Eksporta nozares attīstās sekmīgi, augošas tirgus daļas ir labākais konkurētspējas pierādījums. Runājot par algu/IKP koeficientu, kas jau ir sasniedzis ES vidējo un to noteikti pārsniegs, salīdzinoši augsta algu daļa kopējos ienākumos Latvijā būtu likumsakarīga. Dzīvojam valstī, kurā vidējais izglītības līmenis ir ļoti līdzīgs Rietumeiropas vidējam, atsevišķos svarīgos parametros to pat pārspējot (piemēram, mums ir augstāks vismaz vidējo izglītību ieguvušo īpatsvars). Turpretim uzņēmumu uzkrātais fiziskā un finanšu kapitāla apjoms tālu atpaliek, tā nav uzņēmumu vaina, jo ir bijis maz laika šo kapitālu krāt. Taču, ja valsts konkurētspējā īpaši svarīgs arguments ir cilvēki, ir tikai likumsakarīgi, ka algotie darbinieki saņem proporcionāli pret kopējiem ienākumiem vairāk nekā citur. Šīs ražošanas faktoru proporcijas arī nozīmē, ka visdrīzāk turpinās augt intelektuālo pakalpojumu (biznesa pakalpojomi, IT un sakaru pakalpojumi) daļa eksportā, kas savukārt padara iespējamu tālāku algu/IKP koeficienta kāpumu, ja vien tas ir mērens. Arī milzu investīcijas neprasošā tūrisma attīstība būs nozīmīgs faktors. Preču eksportā lielāko papildus pienesumu sniegs metālapstrāde un mašīnbūve, to uzņēmumi var būt ar ļoti dažādu kapitāla intensitātes pakāpi, bet šķiet, ka Latvijā šīs nozares ļoti izteikti balstās uz izdevīgo darbinieku prasmju un algu līmeņa attiecību. Piemēram, pie mums ražo nevis vieglās automašīnas miljonos gabalu, bet dažus simtu vai tūkstošu lielas speciālo mašīnas partijas, kas nav automatizējams process.
Taču ekonomika nevarēs iztikt bez kapitālietilpīgām nozarēm, tāpēc rodas jautājums, kā uzņēmumiem turpināt kapitāla uzkrāšanu, ja algu pieaugums samazinās peļņas maržas. Viens no risinājumiem ir ārvalstu investoru piesaiste. Cits risinājums – vairāk ieguldīt ar aizņemšanās palīdzību. Kā jebkurā valstī, arī pie mums ir uzņēmumi, kuri jau ir aizņēmušies drīzāk par daudz un viņiem šāds risinājums nederēs. Taču ir daudzi, kuri pat vispār atsakās to darīt, dažkārt iracionālu motīvu vadīti. Sava gudrība šādā rīcībā varētu būt — tādējādi uzņēmumi samazina finanšu riskus. Taču vienlaikus tie palielina citus riskus, kas varbūt nav tik acīmredzami, taču tieši tāpēc ļoti bīstami — pārāk lēnas attīstības dēļ uzņēmumi var zaudēt konkurencē darba tirgū. Algu kāpuma paātrināšanās tos spiedīs mobilizēt visus resursus darba ražīguma celšanai. Ir jārīkojas laicīgi — ja ieguldījumus ražīguma celšanā sāks plānot brīdī, kad darbaspēka izmaksu kāpuma dēļ jau ūdens smeļas mutē, tad var būt par vēlu.
Tam, ka ekonomikas pārkaršanas izpausmes nākotnē var sasniegt bīstamu līmeni, var piekrist. Taču no šī sprieduma pagaidām izriet maz praktiski pielietojamu ieteikumu ekonomiskajai politikai.
Skaidrs, ka algu pieaugumu var krasi nobremzēt tikai tad, ja Latvija krasi samazina ES fondu apguvi un aptur mājsaimniecību kreditēšanas atjaunošanos. Nav šaubu, ka daļai eksportētāju tuvākajā nākotnē tas būtu labvēlīgs scenārijs. Taču šāds lēmums būtu absurds, jo tādējādi tiktu samazināti resursi infrastruktūras un cilvēkkapitāla attīstībai, tātad straujam ražīguma kāpumam tālākā nākotnē. Savukārt hipotekārās kreditēšanas nobremzēšana nozīmētu, cita starpā, darbaspēka mobilitātes ierobežošanu, kas arī ir priekšnosacījums ražīguma kāpumam, kā arī tā saucamā dabiskā bezdarba sliekšņa pazemināšanai.
Algu līmenim ir jāaug strauji, ja vien vēlamies panākt pozitīvu ārējās migrācijas bilanci. Ražotājiem ir jādod skaidrs signāls par to, ar kādu algu līmeni jārēķinās nākotnē. Ja kāds plāno būvēt ražotnes, paļaujoties uz to ka kaut kur Latvijā nākotnē varēs piesaistīt lielu skaitu kvalificētu darbinieku par algām, kas rakstāmas ar trīsciparu skaitli, rezultāts var būt liela vilšasnās. Biznesa lēmumu balstīšana uz kļūdainu informāciju var novest pie kapitāla izniekošanas.
Pat ļoti enerģiska iekšzemes pieprasījuma slāpēšana var algu kāpumu nobremzēt tikai īslaicīgi. Agri vai vēlu pie tā novedīs eksportētāju savstarpējā sacensība pēc darbiniekiem. Turklāt ne tikai ražīguma kāpums ceļ algas, cēloņsakarība darbojas arī pretējā virzienā, caur dažādiem mehānismiem. Daļa uzņēmumu straujāk cels darba ražīgumu, sekojot ekonomiskam stimulam taupīgāk izmantot resursu, kas kļuvis dārgāks. Algu kāpums “aizvērs” lielu skaitu mazāk efektīvo uzņēmumu, cilvēkiem izvēloties labākus piedāvājumus. Tas viss pārklāsies ar strauju iedzīvotāju izvietojuma maiņu.
Tā kā algu līmeņa straujš kāpums ir nenovēršams, ir jādomā par citām iespējām eksportējošo uzņēmumu konkurentspējas uzlabošanai. Svarīgs aspekts ir enerģijas cenas, tāpat arī jāizmanto iespējas padarīt elastīgāku darba tirgu. Strikta darbinieku atlaišanas procesa regulēšana, kā pierāda kaut vai krīzes laika pieredze, nozīmē drošību tikai “uz papīra”, tomēr rada vismaz teorētiskus juridiski-ekonomiskus riskus uzņēmumiem, kas šeit vēlas investēt un radīt darbavietas, tāpēc var tos atturēt no darbības uzsākšanas Latvijā.