Enerģijas lādiņš grūtam gadam

Par 2022. gada 1. ceturkšņa IKP datiem

Beidzot Latvijas ekonomika aug daudz straujāk nekā Lietuvas un Igaunijas! 1. ceturksnī Latvijas IKP salīdzinājumā ar pērnā gada sākumu pieauga par 6,7%. Igaunijā un Lietuvā šie skaitļi bija attiecīgi 4,3% un 4,6%. Tie ir sezonāli neizlīdzināti dati - izlīdzinātajos datos kaimiņvalstīs viss bija gandrīz tāpat, vienīgi otrādi - attiecīgi 4,7% un 4,3% aiz Latvijas ziemeļu un dienvidu robežas. Latvijā, šādi rēķinot, ekonomika gada laikā pieauga par 6,4%. Savukārt salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu pieaugums bija 3,6% - ļoti iespaidīgs skaitlis, un šādu panākumu veicināja pērnā gada rudens mājsēdes ietekme uz 4. ceturkšņa rezultātu. Igaunijā ceturkšņa griezumā izaugsme gandrīz apstājusies (0,1%), savukārt Lietuvā tā bija 1,0%. Te gan jāpiebilst – straujo kāpumu ceturkšņa griezumā galvenokārt veidoja produktu nodokļu iekasēšanas pieaugums par piekto daļu, pievienotā vērtība pret pērnā gada beigām auga par 0,7%.

Taču lielisko 1. ceturkšņa rezultātu gada griezumā, pirmkārt, nosaka nevis īslaicīgas svārstības, bet būtiskais ekonomikas progress, kas atspoguļojas kā reālā eksporta pieaugums par 8,6%. Galapatēriņa izdevumi gada griezumā auga vēl straujāk – par 11,2%, bet jāņem vērā arī salīdzinājuma bāze, kas patēriņam bija ļoti zema, bet eksportam – drīzāk augsta, jo tas pirms gada jau bija diezgan labi atguvies no pandēmijas pirmā trieciena. Apskatot eksporta nozaru rādītājus, atklājas aina, kurai piemīt gluži mākslinieciska daile. Diez vai jebkad līdz pasaules jeb vismaz civilizācijas galam viesnīcu un restorānu nozarē būs pieaugums par 83,3%, šajā gadījumā tas gan ir bāzes efekts, situācija nozarē joprojām ir sarežģīta. Taču apstrādes rūpniecības pieaugums par 8,3%, informācijas un sakaru – par 8,6%, komercpakalpojumu par 16,6% ir turpinājums pandēmijas gandrīz nepārtrauktam panākumu stāstam.

Runājot par uz iekšzemes pieprasījumu vērstajām nozarēm, aina ir ļoti dažāda. Vislielākā no šīm nozarēm – tirdzniecība - auga par iespaidīgiem 8%. Turpretim milzu vilšanās, lai arī vairs ne pārsteigums datu saņemšanas brīdī, ir celtniecības pievienotās vērtības samazināšanās par 8,4%. Naudas investīcijām ir ļoti daudz, tomēr tās apgūšanu traucē dažādas organizatoriskas problēmas un augošās materiālu cenas. Neskatoties uz izmaksu kāpumu, Igaunijā būvniecība reālā izteiksmē auga par 14%. Līdz ar to, aplūkojot IKP no izlietojuma puses, ieguldījumi pamatlīdzekļos jeb paliekošās vērtībās gada laikā Latvijā auga par nieka 1,9%. Vislielākais kritums (par 12,7%) bija nozarē “cita rūpniecība”, kas ir galvenokārt enerģētika. Siltuma pieprasījumu samazināja siltā ziema, bet elektrības ražošanu nelabvēlīgi ietekmēja augstās gāzes cenas.

Šoreiz neparasti interesanti ir ne tikai nozaru, bet arī IKP ienākumu puses dati. Kopējais algu fonds 1. ceturksnī pieauga par 13,2%, tai skaitā algas (neskaitot VSAOI) – par 12,8%. Nupat Latvijā tika oficiāli izziņota reālo algu samazināšanās – patiešām, vakar uzzinājām, ka vidējā alga par nostrādāto stundu pieauga par 6,8%, bet patēriņa cenas 1.ceturksnī kāpa par 9,22%. Taču izrādās, ka nostrādātā laika kāpuma dēļ strādājošo pirktspēja tomēr ir nedaudz pieaugusi. Piebildīšu, ka  gadu mijā risinājās arī tādi tīkami notikumi kā IIN efektīvās likmes samazināšanās (neapliekamā minimuma kāpums) un bērnu pabalstu palielināšana, tātad mājsaimniecību ienākumi auga vēl straujāk. Turklāt arī uzņēmējiem un pašnodarbinātajiem būtu grēks sūdzēties par dzīvi. Ienākumu komponente ar garu un sarežģītu nosaukumu (bruto darbības koprezultāts un jauktais ienākums), kas aptuveni atspoguļo viņu labklājības izmaiņas, auga par 23,8%. Uzņēmumiem šobrīd ir daudz problēmu, bet nespēja palielināt cenas nav starp tām.

1. ceturkšņa rezultāts ir daudz labāks par to, kas gaidāms šogad kopumā. Domājams, ka IKP pieaugums šogad būs ap 2%, kas salikumā ar gada sākuma iespaidīgo sasniegumu ietver pieļāvumu par mīnusu gada nogalē, kad patēriņu stipri “spiedīs” pieaugušās cenas, bet eksporta spārnus varētu apcirpt ļoti ticamā recesija eirozonā, kā arī izteikta izaugsmes bremzēšanās ASV, arī tur ir iespējama recesija.

Labais sniegums uz Baltijas fona priecē. Jāatzīst, ka tas lielā mērā ir iepriekšējās lēnākās izaugsmes spoguļattēls. Lietuvā valdība pandēmijas laikā ļoti veiksmīgi stimulēja patēriņu, Igaunijā pērn ar joni ienācās eksporta nozaru attīstībā ilgākā laikā ieguldītā darba augļi, bija arī gaistoši veiksmes faktori (pensiju naudas apēšana), līdz ar to šis gads varētu būt pieticīgāks. Tuvākajos pāris gados Latvijai var palīdzēt labāk izskatīties tas, ka mūsu kaimiņvalstu mājokļu tirgi ir nedaudz aizelsušies, tie var apreibt no sasniegtajām virsotnēm. Latvija joprojām ir drīzāk tirgus attīstības cikla sākumā, kas, jāatzīst, ir ļoti ieildzis stāvoklis.

Izmantot salīdzinoši labvēlīgos īslaicīgos faktorus var un vajag, taču, lai panāktu konverģenci jeb ienākumu izlīdzināšanos ar Baltiju, ir jāizdara daudz vairāk. Ir jānovērš būtiskie ekonomiskās politikas defekti, pirmkārt, maksimāli samazinot (lokāl)politiskus un administratīvus šķēršļus pievienoto vērtību radošām aktivitātēm, piemēram, vēja parkiem, rūpnīcu, biroju būvei. Ja drīkst pasapņot arī par ambiciozākiem mērķiem - būtu ļoti slavējami radīt vienlaikus ambiciozu un īstenojamu eksporta specializācijas stratēģiju, kā Lietuvai izdevās, kļūstot par finanšu tehnoloģiju attīstības centru.