Ko Latvija varētu mācīties no labākajām pensiju sistēmām pasaulē?

Jau vairākus gadus globālais „Mercer“ pensiju indekss izcēlis Nīderlandi un Dāniju kā valstis ar labākajām pensiju sistēmām pasaulē. Kas tās padara par “veiksmes stāstiem” un ko no tām varam mācīties Latvijā, stāsta Luminor Pensiju produktu vadītāja Anželika Dobrovoļska.

“Konsekvents valsts atbalsts, iedzīvotāju izglītošana, ilggadējas krāšanas tradīcijas un darba devēju iesaistīšanās ir vieni no galvenajiem iemesliem, kāpēc Dānijā un Nīderlandē vecumdienām uzkrāj ievērojami vairāk iedzīvotāju nekā citās pasaules valstīs. Lai stimulētu arī Latvijas iedzīvotājus domāt par nodrošinātām vecumdienām, nepieciešams gan izpratnes veicināšana, gan darba devēju aktīvāka iesaiste, kā arī mācīšanās no veiksmīgām pensiju sistēmām Rietumvalstīs,” saka Anželika Dobrovoļska, Luminor Pensiju produktu vadītāja. 

Pensijas pirmais līmenis – uzkrāj par valstī nodzīvoto vai nostrādāto
Arī Nīderlandē un Dānijā pensiju sistēmas sastāv no trīs līmeņiem, kur 1. līmenis ir valsts nodrošināta pensija. Tās apmērs ir atkarīgs nevis no samaksātajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, kā tas ir Latvijā, bet gan no laika, ko persona ir nodzīvojusi vai strādājusi kādā no valstīm. Katrs nostrādātais vai nodzīvotais gads ļauj cilvēkam uzkrāt 2 % no valsts pensijas. Vienlaikus Nīderlandē tiek ņemti vērā arī iedzīvotāju dzīves apstākļi, piemēram, vientuļš pensionējies holandietis var saņemt pensiju līdz 70 % apmērā no minimālās mēnešalgas, kas šodien sasniedz apmēram 1300 eiro. Savukārt laulātie vai personas ar dzīvesbiedru var saņemt līdz 50 % no minimālās mēnešalgas. Toties Dānijas iedzīvotāji, kas valstī dzīvo vismaz 40 gadus, saņem fiksētu pensiju. 2019. gadā tie bija 838 eiro mēnesī – teju piektā daļa no vidējās darba samaksas Dānijā. Nodzīvojot valstī mazāk par 40 gadiem, pensijas summa būs proporcionāli mazāka, tāpēc nabadzīgākie pensionāri saņem papildu valsts pensiju līdz 900 eiro.

Otrajā pensiju līmenī uzkrāj kopā ar darba devējiem, bet trešajā – pastāvīgi
Dāņu un holandiešu pensijas lielāko daļu veido nevis valsts pensija, bet gan 2. līmenī uzkrātie līdzekļi, ko brīvprātīgi iemaksā gan iedzīvotāji, gan darba devēji. Vienojoties ar darba devēju par papildu uzkrājumu novirzīšanu pensijas 2. līmenim no darba algas, Nīderlandē iemaksas šajā līmenī pensiju fondos veic līdz pat 90 % Nīderlandes iedzīvotāju. Savukārt Dānijā brīvprātīgās iemaksas veic 94 % strādājošo. Gada laikā Dānijā iedzīvotāji un darba devēji 2. līmenī vidēji iemaksā 12 % no darba algas. Tikmēr Latvijā 2. līmeņa pensiju fondos iemaksas iedzīvotāji veic automātiski no bruto algas kā daļu no sociālajām iemaksām, kas šobrīd ir 6 %. 

3. pensiju līmenis Nīderlandē un Dānijā darbojas līdzīgi kā Latvijā – tas ir pilnīgi patstāvīgs un privāts, valstīm piešķirot nodokļu atvieglojumus par veiktajām iemaksām. Tā kā vairums dāņu un holandieši iemaksā lielākas summas jau pensiju 2.līmenī, tad pensiju 3. līmeni šajās valstīs pārsvarā izvēlas pašnodarbinātas personas. 

Šobrīd Latvijā pensijas 2. līmenī nav iespējams veikt papildu darba devēja iemaksas, taču tas ir iespējams 3. pensijas līmenī. Kopumā Latvijā darba devēja iemaksas sastāda ap 15% no kopējām iemaksām pensiju 3. līmenī, taču ik gadu darba devēju atbalsts aug. Saskaņā ar FKTK datiem 2020. gadā darba devēju iemaksas pieauga par vairāk kā 20%, salīdzinājumā ar 2019.gadu un šī pozitīvā tendence turpinās. 

“Pat bagātākās pasaules valstis nevar atļauties izmaksāt savu iedzīvotāju vēlmēm atbilstošu vecuma pensiju un sabiedrības novecošanās ir ļoti nozīmīga problēma. Nīderlandē pensiju 1. un 2. līmenis nodrošina 71 % no personas dzīves ienākumiem, bet Dānijā – 74 %. Diemžēl pie esošās sistēmas Latvijā 1. un 2. pensijas līmenis kopumā varētu nodrošināt maksimums 40 % no dzīves ienākumiem, tāpēc brīvprātīgiem uzkrājumiem 3. pensiju līmenī ir cita nozīme un  bez tiem praktiski nav iespējams nodrošināt ierasto dzīves kvalitāti vecumdienās. Pozitīvi, ka, sekojot Dānijas un Nīderlandes piemēram, arvien biežāk darba devēji kā papildu motivāciju darbiniekiem piedāvā iemaksas to 3. līmeņa pensiju fondos. Stimulējot krāšanas kultūru, ilgtermiņā būtu iespējams sekmēt arī pašu iedzīvotāju uzkrājumus privātajos pensiju fondos un brīvprātīgus ieguldījumus savā nākotnē,” piebilst Anželika Dobrovoļska.