Pēteris Strautiņš par 2012.gada 4.ceturkšņa darbaspēka apsekojuma rezultātiem
Laikmeta ainiņas darba tirgū
Darba tirgus galvenie parametri 4.ceturksnī aptuveni atbilst gaidītajam un apstiprina ekonomikas izaugsmes turpināšanos, kā arī ieskicē dažas ilglaicīgas tendences mūsu sabiedrībā, kurām šeit īsi pieskaršos.
Gada nogale ir laiks, kad straujas pārmaiņas darba tirgū salīdzinājumā ar iepriekšējiem periodiem nemēdz notikt, šogad strādājošo skaits nedaudz saruka, par 2.8 tūkstošiem, kas varbūt skaidrojams ar aukstā laika ietekmi uz celtniecību. Aizvadītajos divos gados notika neliela kustība pretējā virzienā. Līdz ar to darbavietu skaita kāpuma temps 4.ceturksnī gada griezumā samazinājās, no precīzi 30 tūkstošiem 3.ceturksnī līdz 25.6 tūkstošiem, bet tas savukārt ir vairāk nekā aizvadītajā gadā vidēji (24.1 tūkstotis).
Turklāt nepilnu darba laiku pērn strādājis mazāks cilvēku skaits, bet papildus peļņā savukārt devušies vairāk, līdz ar to nodarbinātība ir aktivizējusies nedaudz vairāk nekā liecina pamatrādītāji. 4.ceturksnī pilnu darba laiku strādājošo skaits audzis par 36.4 tūkstošiem, viņu īpatsvaram nodarbināto kopskaitā kāpjot par 1.5pp, iepriekšējos gada ceturkšņos tas gāja uz leju. Tāpat 4.ceturksnī gada griezumā kāpa papildus darbu strādājošo skaits, par 5.7 tūkstošiem, pērn vidēji tas palielinājās par 8 tūkstošiem, pirmo reizi pēc 8 gadus ilguša krituma.
Kā jau daudzkārt ir atzīmēts, pērn darba meklētāju skaita īpatsvars ruka samērā lēni, vidēji par 1.2 procentpunktiem (4.ceturksnī par 1.3pp), kas ir piemērs situācijai, kad visnotaļ laba lieta — atgūtas cerības atrast darbu un atgriešanās darba tirgū īslaicīgi bojā statistiku.
Bieži dzirdēts viedoklis un arī pašam gadījies tam piebalsot, ka eksporta kāpums pats par sevi nav galvenais nodarbinātības vairotājs, jo šīs nozares ir stipri mehanizētas un automatizētas. Izklausās loģiski, taču darbaspēka apsekojuma dati par nodarbinātību nozarēs liecina pretējo. Tie dažādu tehnisku iemeslu dēļ varētu būt stipri neprecīzi, taču to vēstītais ir vismaz pelnījis uzmanību.
Tātad 4.ceturksnī gada griezumā par 17.3 tūkstošiem pieaudzis strādājošo skaits apstrādes rūpniecībā, veidojot vairāk nekā pusi visa saskaitītā nodarbinātības kāpuma, kas bija 25.6 tūkstoši. Pagājušajā gadā vidēji nodarbinātības pieaugums šajā nozarē bijis 9.6 tūkstoši jeb 40% no kopējā nodarbinātības kāpuma. Tātad apstrādes rūpniecība Latvijas ekonomikai varētu būt vēl nozīmīgāka nekā domāts, piebildīšu, ka kopējā pievienotajā vērtībā nozare šobrīd dod ap 15%. Turpretim tirdzniecības devums nodarbinātības kāpumā pat bijis negatīvs, -4.6 tūkstoši, līdzīgi kā visa aizvadītā gada laikā, kaut arī tā ir pat nedaudz lielāka nozare par apstrādes rūpniecību un aug līdzīgi straujā tempā. Varbūt tā ir kļūda, bet varbūt nozares modernizācijas un koncentrēšanās sekas, liela ietekme varētu būt mazu lauku veikaliņu slēgšanai, kas maz ietekmē kopējo apgrozījumu, bet daudz vairāk strādājošo skaitu. Nozīmīgu devumu nodarbinātībā nav devusi strauji augošā celtniecība.
Pēdējo septiņu gadu laikā ir strauji un noturīgi krities cilvēku skaits, kas savā pamatdarbā strādā vairāk par 41 stundu nedēļā un vairāk. Krīzes gados to varēja skaidrot ar kopējā darba apjoma sarukumu, bet process sākās jau darba tirgus pārkaršanas periodā pēc pievienošanās ES un tagad turpinās. Acīmredzot uzlabojas darbinieku iespējas noteikt savu dzīvi, varbūt pamazām iziet no modes bezjēdzīga garu stundu atsēdēšana kā lojalitātes apliecinājums. Kopumā desmit gadu laikā pārstrādāšanās ir kļuvusi apmēram piecas reizes mazāk izplatīta.
Aug gan strādājošo skaits, gan algas un ir likumsakarīgi, ka īpaši straujas izmaiņas notiek augšgalā. Cilvēku, kuri uz rokas saņem 1000 latus un vairāk joprojām it kā ir nedaudz: 1.6%, bet tas ir vairāk nekā jebkad līdz šim un apmēram trīs reizes vairāk nekā 4.ceturksnī 2009-2010.gadā. Jāpiezīmē, ka daudzi no faktiski šādu naudu pelnošajiem visdrīzāk par to nesaka aptauju veicējiem. 500-1000 latus saņemošo skaits ir strauji kāpis, bet vēl nedaudz atpaliek no pirmskrīzes maksimuma.