Pēteris Strautiņš par patēriņa cenu izmaiņām 2017.gada jūnijā

Izaugsmes paātrinājumam būs cena, taču mērena

Pēc inflācijas samazināšanās no 3.4% līdz 2.8% maijā tā jūnijā atkal nedaudz pakāpās uz augšu, līdz 3.0%. Sekojošo mēnešu laikā dzīves dārdzības kāpums gada griezumā atkal pakāpeniski bremzēsies. Iemesls inflācijas līmeņa plūstošajām svārstībām, kā jau pēdējā laikā ierasts, meklējams izejvielu tirgos.

Kopš 5.jūnija naftas cenas eiro izteiksmē ir samazinājušās. Maijā nafta vēl vidēji bija par desmito daļu dārgāka nekā pirms gada, janvārī cena gada griezumā auga pat par 78%, bet februārī par 74%. Inflācijas līmeni Latvijā placinās arī pārtikas cenas. Bloomberg pārtikas cenu eiro indekss februārī gada griezumā auga par 14%, bet jūnijā kritās par 18%. Tā kā izmaiņas veikalos seko biržām, likumsakarīgi, ka patēriņa cenu inflācija augstāko punktu sasniedza martā (3.4%), aprīlī noturējās tajā pašā līmenī, maijā jau samazinājās līdz 2.8%.

Runājot par inflācijas dinamiku nākotnē, jānodala īslaicīgās un ilglaicīgās tendences. Inflācijas samazināšanās periods neturpināsies ilgi. Turpmākajos gados gaidāms eirozonas vidējās inflācijas pakāpenisks kāpums, tas ir kā atskaites punkts norisēm Latvijā. Taču pats svarīgākais —pastiprināsies darba tirgus sasilšanas ietekme. Straujā līdzsvara maiņa tajā paātrinās algu kāpumu.
Ekonomikas izaugsme nepārprotami paātrinās. Dažu turpmāko gadu laikā IKP pieauguma temps vismaz īslaicīgi var sasniegt atzīmi, kuru šodien neviena respektabla organizācija neuzdrošināsies nosaukt. Straujākas ekonomikas attīstības “cena” būs ātrāks izmaksu pieaugums. Ar laiku ne tikai algu, bet arī cenu līmenis tuvosies ES vidējam.

Vidēji cenas Latvijā pērn bija 67.3% no ES vidējā. Preču cenas ir daudz tuvākas ES vidējam (82.3%). Ir preču kategorijas, kuras pie mums ir dārgākas par vidējo – apģērbi par 4.5%, apavi pat par 10.4%. Pārtikas vidējais cenu līmenis pērn bija 11.3% zem ES vidējā. Turpretim pakalpojumu cenas krasi atšķiras, vidēji par tiem maksājam 53.7% no caurmēra Eiropas dārdzības.  Pakalpojumu cenas tik ļoti dažādas var būt tāpēc, ka atšķiras darbaspēka izmaksas, un pakalpojumus nav tik viegli eksportēt un importēt. Piemēram, slimnīcu pakalpojumu cenas Latvijā ir vien 27.4% no ES vidējā. Nav brīnums, ka slimnīcas nevar maksāt visiem mediķiem konkurētspējīgas algas. Nereti augstas izmaksas pacientiem nosaka zemais valsts līdzfinansējums, nevis slimnīcu dārdzība.

Tālākā nākotnē notiks cenu konverģence. Tā līdz šim Latvijā ir bijusi ļoti nevienmērīga. 1995.gadā cenu līmenis mūsu valstī bija vien 35% no ES vidējā. Ļoti strauji cenu izlīdzināšanās notika iepriekšējā desmitgadē – 2000.gadā relatīvais cenu līmenis bija 40.6%, bet 2008.gadā jau 73%. Ekonomikas pārkaršanas dēļ šis process bija aizgājis galējībās un sekoja korekcija. Salīdzinājumā ar 2008.gadu IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir tuvinājies ES vidējam, bet relatīvais cenu līmenis joprojām ir zem tā brīža līmeņa. Galvenokārt tas tā ir, pateicoties deflācijas periodam krīzes laikā, taču arī pēc tās, no 2011.gada līdz 2016.gadam, cenu konverģence bija ļoti neliela. Relatīvās cenas šajā laikā kāpa tikai par vienu procentpunktu, līdz 67%. Ekonomiskās aktivitātes līmeņa izlīdzināšanās šajos piecos gados bija krietni straujāka, IKP uz vienu iedzīvotāju kāpa no 57% no ES vidējā līdz 66%. Inflāciju nepārprotami bremzēja krīzes radītais paaugstinātais bezdarba līmenis, bet šovasar tā līmeņa kritums pēc īsas pauzes atkal paātrinājies līdz vienam procentpunktam gadā, Rīgā reģistrētais bezdarbs ir noslīdējis zem 5% un sekas ilgi nebūs jāgaida. Iespējams, ka cenu konverģenci bremzēja arī konkurences saasināšanās mazumtirdzniecībā, sakaru pakalpojumos, kā arī šo nozaru modernizācija, kas samazināja izmaksas.

Par laimi, nav tā, ka visi apstākļi liecinātu tikai par gaidāmu inflācijas kāpumu nākotnē. Vispārējās ekonomikas konverģences veicināto cenu līmeņa izlīdzināšanos var bremzēt jaunu, ļoti aktīvu mazumtirgotāju ienākšana. Jāpievērš uzmanība arī tam, ka cenu līmenis ir jūtami zemāks vairākās jaunajās ES dalībvalstīs ar lielāku IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes — Ungārijā, Polijā, Lietuvā. Turklāt tajās nav pārliecinošu cenu konverģences pazīmju nesenā pagātnē. Piemēram, Polijā relatīvais cenu līmenis pēdējo trīs gadu laikā ir pat pazeminājies, par spīti visnotaļ veselīgam IKP pieaugumam. Tāpēc ir cerība, ka no ļoti krasiem inflācijas lēcieniem izdosies izvairīties.