Mēs izmantojam sīkdatnes, lai padarītu lietošanas pieredzi ērtāku. Piekrīti sīkdatņu izmantošanai!
Rudens 2021: Baltijas ekonomikas apskats
Covid-19 izraisītā ekonomikas krīze ir bijusi fenomenāla daudzējādā ziņā. No vienas puses, pasaules ekonomika piedzīvojusi līdz šim smagāko recesiju – tāda apmēra krīzes miera laikā nekad vēl nebija novērotas. No otras puses, krīzes ietekmē radušies nebijuši fiskālie un monetārie stimuli, kas efektīvi pasargāja mājsaimniecības no recesijas negatīvajām sekām. Rezultātā daudzās valstīs, tai skaitā Baltijā, mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi ir palielinājušies par spīti dziļā recesijā ieslīgušajai ekonomikai. Piemēram, 2020. gadā ESAO valstīs IKP uz vienu iedzīvotāju samazinājās par nepieredzētiem 5,1 %, bet mājsaimniecību rīcībā reāli esošie ienākumi palielinājās par iespaidīgiem 2,9 %. Tādējādi, tiklīdz samazinājās bailes no pandēmijas un tika atcelti karantīnas ierobežojumi, pasaules ekonomika ātri atguvās, un lielākā daļa valstu, arī Baltijas valstis, tagad piedzīvo strauju “V-veida” atveseļošanos. Neraugoties uz to, centrālās bankas un valdības nevēlas “aizvākt punša trauku, kad ballīte ir tikai pa īstam sākusies” un nelabprāt pārtrauc ekonomikas stimulēšanu. Tas palielina iespējamību, ka nepieredzēti īsā laikā pasaules ekonomika var pāriet no recesijas pārkaršanā, paaugstinot pieaugošus makroekonomikas un finanšu nelīdzsvarotības riskus.
Pasaules tirdzniecība jau cieš no nepieredzētiem pārtraukumiem. Karantīna un citi pandēmijas kontroles pasākumi pārtrauca pasaules ražošanas un loģistikas ķēdes, izraisot kavējumus piegādē, un tajā pašā laikā stimulēšanas pasākumi palielināja mājsaimniecību pieprasījumu pēc patēriņa precēm. Turklāt karantīnas pasākumi pamudināja mājsaimniecības pārslēgt patēriņu no pakalpojumiem uz precēm, palielinot pieprasījumu pēc tirgojamām precēm. Arvien pieaugošā atšķirība starp ražošanas kritumu un patēriņa pieaugumu izraisīja atsevišķu materiālu un iekārtu (piemēram, pusvadītāju) deficītu un palielināja arī inflācijas spiedienu. Pagājušā gada laikā konteineru pārvadājumu izmaksas no Āzijas uz Eiropu palielinājās sešas reizes, un tajā pašā laikā rekordliels skaits Vācijas ražošanas uzņēmumu – 73 % – ziņo, ka iekārtu un materiālu trūkums ierobežo ražošanu. Pārtraukumus pasaules tirdzniecībā parasti dēvē par “piegādes ķēdes pārtraukumiem”, kas nav īsti pareizi, jo galvenais vaininieks, kas izraisa šos pārtraukumus, ir nevis piedāvājuma trūkums, bet gan pārmērīgi augsts patērētāju pieprasījums, it īpaši pēc tirgojamām precēm. Piemēram, 2021. gada pirmajos septiņos mēnešos mazumtirdzniecības apgrozījums Amerikas Savienotajās Valstīs bija par 20 % augstāks, salīdzinot ar pirmskrīzes laiku. Tas ir tiešām iespaidīgs pieaugums, ņemot vērā to, ka iepriekšējā desmitgadē mazumtirdzniecības pieaugums bija vidēji 3 – 4 % gadā. Tātad pat tad, ja nebūtu “piegādes ķēdes pārtraukumu”, tik strauji augoša pieprasījuma apmierināšana būtu bijis īsts izaicinājums. Citiem vārdiem, nelīdzsvarotību izraisa “pārāk daudz naudas, kas vajā pārāk mazu preču daudzumu” vai, precīzāk sakot, “pārāk daudz dolāru, kas vajā pārāk mazu Ķīnas un Eiropas preču daudzumu”, jo ASV tirdzniecības deficīts 2021. gadā sasniedza rekordaugstu līmeni. Tomēr pārtraukumi pasaules tirdzniecībā dod lieliskas iespējas Baltijas valstīm, kuru uzņēmumiem parasti ir īsākas piegādes ķēdes. Pretstatā Vācijai tikai ceturtā daļa Baltijas ražošanas uzņēmumu ziņo, ka iekārtu un materiālu trūkums ierobežo ražošanu, un tādējādi krīze ir iespēja palielināt klātbūtni ES tirgū un arī piesaistīt jaunas investīcijas.
Stimulu nauda veicina arī nepieredzētu mājokļa cenu pieaugumu. Amerikas Savienotajās Valstīs mājokļa cenu gada pieaugums palielinājās līdz 18 % – augstākajam līdz šim reģistrētajam rādītājam. Arī citas attīstītās valstis seko šim piemēram, un daudzās no tām mājokļa cenu pieaugums ir divciparu skaitlis. Šīs tendences kļūst par iemeslu bažām, jo daudzās valstīs tādi relatīvie novērtējuma rādītāji kā mājokļa cenas un īres attiecība vai mājokļa cenas un ienākumu attiecība sasniedza rekordaugstu vai vismaz daudzgadīgu līmeni. Zviedrijā, kas izsenis bijusi slavena ar augstām mājokļu cenām, tās pieauga par 21 % salīdzinājumā ar pirmskrīzes līmeni, tādējādi paceļot mājokļa cenu un ienākumu attiecību rekordaugstā līmenī. Iepriekšējos 10 gados Zviedrijas mājsaimniecību ienākumi palielinājās par 33 %, bet mājokļa cenas paaugstinājās par ievērojamiem 72 %, tādējādi izraisot šaubas par šo tendenču ilgtspēju. Mājokļa cenas paaugstinās arī visās trīs Baltijas valstīs, taču cenu un īres attiecība, kā arī cenu un ienākumu attiecība palielinājās tikai nenozīmīgi, pateicoties stabilajam ienākumu pieaugumam un veselīgajam īres tirgum.
Visbeidzot, valsts mēroga karantīnas un ekonomiskie stimuli izraisīja arī nepieredzētus traucējumus darba tirgos, kad daudzās valstīs bija rekordliels skaits vakanču, bet tajā pašā laikā tajās joprojām bija relatīvi paaugstināti bezdarba rādītāji. Neatbilstību starp darba pieprasījumu un piedāvājumu izraisīja ekonomikas struktūras straujās pārmaiņas (piemēram, e-komercijas popularitātes pieaugums un krīze tūrisma nozarē), karantīnas ierobežojumi, ceļojumu ierobežojumi, bailes no Covid-19 un arī ekonomikas stimulēšanas pasākumi, kas atturēja dažus nodarbinātos no atkārtotas pievienošanās darba tirgum. Lai izlabotu piedāvājuma un pieprasījuma neatbilstības darba tirgū, vajadzīga lielāka darba tirgus elastība, karantīnas un ceļojumu ierobežojumu (tajā skaitā legālās imigrācijas ierobežojumu) atcelšana un negarantēto ekonomisko stimulu izbeigšana. Valstis, kuras to paveiks ātrāk, iegūs konkurences priekšrocības salīdzinājumā ar tām, kuras atpaliks. Tādām mazām, atvērtām ekonomikām kā Baltijas valstis ir īpaši svarīgi neatpalikt no šīm tendencēm.
Šī krīze ir bijusi unikāla arī tāpēc, ka tā atviegloja strukturālas ekonomikas pārmaiņas, kuru īstenošana citādi būtu prasījusi gadu desmitus. Arvien populārākais darbs no mājām un e-komercija ir mainījuši veidu, kā mēs strādājam, iepērkamies, ceļojam un pavadām brīvo laiku, un kļūst arvien skaidrāks, ka šīs pārmaiņas plašā mērogā ir nevis pagaidu, bet paliekošas. Tādēļ ekonomikas struktūra pēc Covid-19 nebūs tāda pati kā ekonomikas struktūra pirms tam. Piemēram, komerciālā nekustamā īpašuma sektorā būs nevienmērīga “K-veida” atgūšanās - loģistikas, rūpniecības un mājokļu segmentiem ir spožākas izredzes nekā mazumtirdzniecības, biroju un viesnīcu segmentiem. Vēl citas strukturālās pārmaiņas izraisīs pieaugošie centieni pārejai uz zaļo ekonomiku un tai iztērētais naudas daudzums, kas nākamajās desmitgadēs mainīs enerģētikas, ražošanas, transporta un lauksaimniecības sektorus. Augošais protekcionisms, arvien lielākā konkurence starp austrumiem un rietumiem un negatīvā pieredze, kas saistīta ar piegādes ķēžu pārrāvumiem Covid-19 krīzes laikā, liks uzņēmumiem saīsināt piegādes ķēdes un pārvietot tās tuvāk mājām. Mazajām, atvērtajām un elastīgajām Baltijas valstīm šis strukturālās pārmaiņas piedāvā lieliskas iespējas pārveidot savas ekonomikas par zaļākām, digitalizētākām un daudz vairāk uz augsto tehnoloģiju nozari balstītām ekonomikām.
Pateicoties ārkārtējiem ekonomikas stimuliem, vairākums valstu ir pieredzējušas strauju “V-veida” atgūšanos, nevis daudz lēnāko un ilgāko “U-veida” vai “L-veida” atgūšanos, kas bija vērojama pēc 2008. – 2009. gada lielās recesijas. Covid-19 krīzes laikā ekonomikas stimuli kļuva par vienīgo vissvarīgāko mainīgo ekonomiskās izaugsmes aprēķinos. Tādēļ nākotnes ekonomikas attīstība lielā mērā būs atkarīga no valdību vēlēšanās un spējas turpināt “aizņemies un tērē” fiskālo politiku, nevis ierasto “iekasē nodokļus un tērē” politiku. Vēlme turpināt “aizņemies un tērē” politiku ir spēcīga, it īpaši euro zonā, kas negrib piedzīvot 2010. – 2012. gada Eiropas parādu krīzes atkārtojumu, taču tagad, kad daudzas valstis jau sasniegušas IKP pirmskrīzes līmeni un karantīnas ierobežojumi ir lielā mērā atcelti, zūd iegansts turpināt ārkārtīgi stimulējošo fiskālo politiku. Turklāt ekonomikas nebeidzama stimulēšana mudina uzņemties pārmērīgu risku, kropļo stimulus un vairo mājokļu tirgus burbuļus, kas palielina makroekonomikas un finansiālo nestabilitāti. Tādēļ mēs paredzam, ka tā dēvētā “aizņemies un tērē” fiskālās politikas koncepcija pakāpeniski dos ceļu daudz ierastākajai “iekasē nodokļus un tērē” koncepcijai, kas varētu bremzēt ekonomikas izaugsmi daudz ātrāk nekā gaidīts. Amerikas Savienotajās Valstīs ekonomikas stimulu samazināšanās būs jūtama jau 2022. gadā, kad tiek prognozēts mājsaimniecību reāli izmantojamo ienākumu kritums par 3 % pēc iespaidīgā 6 % pieauguma 2020. gadā un 8 % – 2021. gadā. Tā rezultātā palēnināsies IKP pieaugums, kam, raugoties no labās puses, vajadzētu samazināt nelīdzsvarotību pasaules tirdzniecībā un atvieglot pasaules inflācijas spiedienu. Sagaidāms, ka Eiropas Savienība dzīvos “aizņemies un tērē” režīmā ilgāk, it īpaši paturot prātā, ka NextGenerationEU atveseļošanās fonda naudas lielākā daļa tiks izlietota 2023. – 2026. gadā, kam acīmredzami ir lielāks sakars ar “nākamo paaudzi”, nevis ar “atveseļošanos”. Tā rezultātā izaugsme ES saglabās spēcīgāku dinamiku un, ļoti iespējams, pārsniegs potenciālu gan 2022., gan 2023. gadā. Augošas ekonomikas valstu perspektīvas joprojām ir neskaidras, jo lielākā daļa šo valstu vēl nav atguvušās un ierobežotās ekonomikas stimulēšanas spējas un arī zemie vakcinācijas rādītāji liek domāt, ka izaugsme būs nepastāvīga un zema.
Viens no lielākajiem jautājumiem, kas rada ekonomistu domstarpības, ir tas, vai augstāka inflācija būs pārejoša vai paliekoša parādība. Mēs uzskatām, ka augstāka inflācijā eirozonā, iespējams, būs pārejoša parādība, ko galvenokārt veicinās enerģijas un citu patēriņa preču cenu atjaunošanās pēc krīzes zemākā līmeņa un arī atsevišķu rūpniecības preču cenu pieaugums piegādes ķēžu pagaidu pārtraukuma dēļ. Lai inflācija pastāvīgi paaugstinātos, vajadzīga algu inflācija, taču pašreizējās vienošanās par algām eirozonā liek domāt, ka 2022. gadā un lielā mērā arī 2023. gadā saglabāsies aptuveni 2 % algu pieaugums. Rezultātā paredzams, ka vispārējā inflācija eirozonā palēnināsies līdz 1.5 % 2022. gadā un paliks šajā līmenī 2023. gadā. Šīm tendencēm vajadzētu būt brīdinājumam Baltijas valstīm, kuras piedzīvo arvien lielāku cenu spiedienu saspringtā darba tirgus dēļ. Tomēr Baltijas valstīm nevajadzētu pārlieku satraukties par patēriņa cenu un algu inflāciju, jo pārmērīga inflācija un algu pieaugums vidējā un ilgā termiņā var apdraudēt starptautisko konkurētspēju.
Baltijas valstu ekonomikas ir parādījušas pārsteidzošu noturību Covid-19 krīzes laikā. Pirmo pozitīvo pārsteigumu sagādāja pirmā karantīna 2020. gada pavasarī, kad visu trīs Baltijas valstu ekonomikas samazinājās ievērojami mazāk, nekā tika ar bažām gaidīts un mazāk nekā daudzās ES valstīs. 2020. gada 2. ceturksnī Eiropas Savienībā IKP samazinājās par 13.6 %, salīdzinot ar tikai 6.3 % samazinājumu Baltijas valstīs. Baltijas valstu IKP kritums ir salīdzināms ar Skandināvijas valstīs novēroto samazinājumu. Otro pārsteigumu piedzīvojām otrās karantīnas laikā 2020./2021. gada ziemā, kad, neraugoties uz Covid-19 karantīnas atkārtotu noteikšanu, Baltijas valstis spēja vispār izvairīties no recesijas. Tas bija asā pretstatā ES, kas piedzīvoja tehnisku recesiju IKP samazināšanās dēļ divus ceturkšņus pēc kārtas.
Pašlaik visas trīs Baltijas valstu ekonomikas jau ir pārsniegušas pirmskrīzes IKP līmeni un turpina demonstrēt plašu un līdzsvarotu atveseļošanos, veicinot izaugsmi ar vietējo patēriņu, eksportu un investīcijām. IKP kritums, kas bija mazāks par paredzēto, un tam sekojošā straujā un plašā “V-veida” atveseļošanās liecina, ka digitalizētās Baltijas valstu ekonomikas bija labi pielāgojušās karantīnas ierobežojumiem, gan uzņēmumiem, gan patērētājiem parādot lielisku elastību. Turklāt ekonomikas struktūra turpina mainīties, strauji paplašinoties pakalpojumiem ar augstu pievienoto vērtību un augsto tehnoloģiju ražojumu (iekārtu, elektronikas, ķimikāliju un farmācijas) eksportam veidojot aizvien lielāku daļu no kopējā eksporta apjoma. Pandēmijas laikā uzņēmumi un mājsaimniecības ir uzkrājuši lielākus ietaupījumus, kas palielina makrouzraudzības stabilitāti un var papildus veicināt iekšējo patēriņu, tiklīdz būs izgaisušas bailes no pandēmijas.
Tas liek ticēt, ka Baltijas valstis var sagādāt mums pozitīvus pārsteigumus 2021./2022. gada ziemā, saglabājoties stabilam IKP pieaugumam par spīti neskaidrībām attiecībā uz Covid-19 pandēmiju. Naudas pieplūdums no NextGenerationEU atveseļošanās fonda dos papildu stimulu ekonomikas izaugsmei 2022. un2023. gadā. Atgūstas arī privātās investīcijas, it īpaši būvniecības, ražošanas, zaļo tehnoloģiju un augsto tehnoloģiju sektoros. Tātad mēs ar optimismu raugāmies uz Baltijas valstu ekonomikas attīstības nākotni un 2022. gadā paredzam izaugsmi 4 – 6 % robežās, pirms tā pakāpeniski palēnināsies 2023. gadā.
Tomēr, lai turpinātu ilgtspējīgu izaugsmi, Baltijas valstīm vajag elastīgus darba tirgus, lai atvieglotu to pielāgošanos ekonomikas struktūrai, kas pēc pandēmijas būs daudz digitālāka un zaļāka. Tas ietver gudru un mērķtiecīgu imigrācijas politiku, jo diez vai ilgtermiņā iespējams saglabāt ātru izaugsmi, izmantojot sarūkošo vietējo darbaspēku. Baltijas valstu ekonomikām jānodrošina arī atbilstošs mājokļu piedāvājums, lai palēninātu mājokļa cenu pieaugumu, jo strauji augošas mājokļa cenas var apdraudēt starptautisko konkurētspēju, apgrūtinot globālo talantu (digitālo klejotāju) piesaistīšanu un noturēšanu. Mēs paredzam, ka mājokļa cenas Baltijas valstīs kādu laiku var pārsniegt algu pieaugumu, bet pēc tam cenu augšupeja kļūs lēzenāka, piedāvājumam pakāpeniski panākot pieprasījumu. Par prioritāti jānosaka ar rekordlielais ES līdzekļu pieplūdums, kas var atvieglot Baltijas valstu ekonomiku pārveidi par digitālākām un zaļākām ekonomikām.