Kara iznākums Ukrainā ir svarīgs Baltijas valstu ekonomiskajām perspektīvām, jo:
- karadarbības turpināšanās garantētu sankciju saglabāšanu un pat pastiprināšanu, likvidējot atlikušās tirdzniecības saites ar Krieviju;
- miera līgums vai pamiers, kas atstāj kādas Ukrainas daļas Krievijas kontrolē, nenovestu pie pilnīgas vai pat daļējas sankciju atcelšanas;
- ilgstoša kara scenārijs negatīvi ietekmētu priekšstatu par Baltijas valstu drošību, kaitējot tūrisma un atpūtas nozarēm;
- miers tuvākajā laikā varētu novest pie daļējas sankciju atcelšanas, lai gan pierādījumi par kara noziegumiem, kas novedīs pie starptautiskas izmeklēšanas un, iespējams, arī pieprasījumiem Krievijai izdot aizdomās turētos (kas, visticamāk, tiks noraidīti), ir mazinājuši tirdzniecības normalizēšanās izredzes. Pat vislabākajos scenārijos RU/ES tirdzniecība pilnībā neatgūsies sakarā ar 1) nevēlēšanos finansēt Krievijas militārās atjaunošanas pasākumus drošības apsvērumu dēļ; 2) gan valdību, gan uzņēmumu izpratni par piegādes ķēdes riskiem.
Tūlītējs miers
Miers tuvāko nedēļu laikā (līdz 9.maijam). Optimistiskākais scenārijs, vēl iespējams, bet kļūst mazāk ticams katru dienu. Krievijas stratēģiskās izredzes ir apšaubāmas, tās spēki ir atkāpušies no lielākās daļas ziemeļu un izskatās iestrēguši dienvidos. Jo ilgāk karš turpināsies, jo vairāk spēku samērs, visticamāk, mainīsies par labu Ukrainai, jo tā apmāca lielu skaitu cīnīties gatavu kaujinieku un saņem NATO apbruņojumu, bet Krievijas zaudējumi pieaug. Tiek pieņemti jauni sankciju pasākumi, uzņēmumi iziet no tirgus, daudz kas no tā varētu būt neatgriezenisks. Tiek ziņots, ka Krievijas varas pārstāvji vēlas panākt kāda veida vienošanos pirms 9. maija parādes.
Tomēr mēs šo scenāriju uzskatām par maz ticamu. Diez vai Ukraina piekritīs kaut kam mazāk par pilnīgu Krievijas spēku aiziešanu (iespējams, izņemot Krimu un pirms iebrukuma DTR/LTR, bet arī tas ir arvien mazāk ticams), bet tas tiktu uzskatīts par pazemojumu no Krievijas puses un Putina režīmam radītu milzīgu nacionālistu spiedienu. Ukrainai ir laiks, tā var pagaidīt.
Tas, protams, ir labākais scenārijs no ekonomiskā viedokļa, taču šajā gadījumā būtu ilgstošas sekas, jo tirdzniecības attiecības ar Krieviju varētu normalizēties tikai pēc ilga laika.
Miers 2022. gadā
Kaujas turpinās vairākus mēnešus. Ukraina nosargā atbrīvotās teritorijas ziemeļos (Čerņihivas, Sumi, daļa Harkivas apgabala), bet Krievija saglabā savas pozīcijas dienvidos. Galu galā Krievija piekrīt noslēgt miera līgumu, ņemot vērā tās stratēģisko militāro strupceļu un vēlmi samazināt sankciju līmeni. Pēc strupceļa tiek panākts miera līgums. Iespējamais kompromiss, visdrīzāk, balstās uz Krimas jautājuma risināšanas atlikšanu, plašu Donbasa autonomiju, Ukrainas dalību ES, bet ne NATO utt.
Ekonomiskās sekas šajā scenārijā būtu līdzīgas iepriekšējam, tikai nedaudz sliktākas.
Iesaldēts konflikts
Šis scenārijs sākas kā “Vasaras miers”, bet tā rezultātā netiek noslēgts miera līgums. Tā vietā tiek noslēgts pamiers vai pat tikai samazinās kauju intensitāte, statiskajam konfliktam turpinoties gar nocietinātām pozīcijām, līdzīgi kā 2014.–2021. gadā. Esošās “tautas republikas” (DTR/LTR) nostiprina savu kontroli, iespējams, vēl viena tiek izveidota Hersonas apgabalā. Šāda situācija varētu turpināties gadiem ilgi.
Šos teritoriālos ieguvumus neatzīst ne Ukraina, ne gandrīz neviena pasaules valsts. Konflikts atgriežas līdzīgā stāvoklī kā 2014.–2021. gadā, taču plašākā teritorijā. Šāda situācija saglabājas vairākus gadus.
Šis ir otrs sliktākais scenārijs no ekonomiskā viedokļa – gadiem ilgi saglabājas augstas intensitātes sankciju režīms, bet drošības riska uztvere attiecībā uz Baltijas valstīm ir mērena.
Rekonkista
Ukraina ne tikai padzen Krievijas spēkus no ziemeļiem, bet arī atgūst Donbasa apgabala daļas, kas okupētas kopš 24.02.2022., labākajā gadījumā arī 2014. gadā zaudētās teritorijas, izņemot Krimu. Šī scenārija varbūtība pieaug, jo Krievija strauji izsmeļ savus cilvēkresursus un tehniskos resursus, morāle krītas, Ukraina sāk saņemt smago bruņojumu no Rietumiem. Aprīļa beigās mežiem kļūstot zaļiem, vieglajiem kājniekiem rodas papildu iespējas iekļūt aiz ienaidnieka līnijām. Viņi var radīt visaptverošus loģistikas un uzbrukuma organizācijas traucējumus, tādējādi veidojot piekļuves iespējas Ukrainas galvenajiem spēkiem.
Šādā scenārijā karš var noslēgties ar pamieru (ja Krievija nespēs atzīt savu neveiksmi) vai miera līgumu (kas uzlabotu tās izredzes atbrīvoties no sankcijām). Hipotētiskajā miera līgumā (visticamāk, 2022. gada 2. pusgadā) Ukraina varētu mazliet piekāpties, piemēram, piekrist neitralitātei, bet ar drošības garantijām (“NATO light”) un piekrist atlikt Krimas jautājuma atrisināšanu, bet neatzīt to par likumīgu Krievijas teritoriju.
Tas, protams, ir ļoti vēlams iznākums no humanitārā un drošības viedokļa, bet no ekonomiskā (sankciju) viedokļa daudz kas ir atkarīgs no tā, vai Krievija piekritīs miera līgumam.
Z kvadrātā
Krievija ievieš masveida mobilizāciju un turpina censties sagraut Ukrainu. Tā ne tikai iekaro visu Donbasu, bet arī virzās tālāk, ieņemot/atņemot lielāko daļu teritoriju uz austrumiem no Dņepras. Tādējādi augstas intensitātes kaujas turpinās arī pēc 2022. gada vasaras, potenciāli ieilgstot līdz 2023. gadam. Karā nogalināto skaits abās pusēs sasniedz vairākus desmitus tūkstošu. Krievija atsakās padoties, jo politiskā vara un arī daļa sabiedrības cieš no saistību eskalācijas – ir grūti padoties, ja jau ir radušās milzīgas izmaksas.
Protams, šis ir vissliktākais scenārijs no visiem aspektiem – humanitārā, drošības, ekonomiskā. Civiliedzīvotāju upuru un bēgļu skaits turpina pieaugt, tas rada arvien lielāku spiedienu uz Eiropu, drošības riska uztvere attiecībā uz Baltijas valstīm saglabājas augsta. Krievijas armijas izsīkuma pakāpe, morāles sabrukums un pieaugošais Ukrainas armijas spēks to, par laimi, padara diezgan maz ticamu.
Turpmākā Krievijas politiskā attīstība varētu būt svarīgāka Baltijas ekonomiskajai nākotnei nekā kara iznākums Ukrainā. Divi būtiskākie jautājumi:
- sankciju turpināšana pret tirdzniecības un investīciju atjaunošanu;
- Baltijas valstu drošības uztvere
Sankciju režīma nākotne būs atkarīga gan no kara iznākuma, gan no Krievijas iekšpolitiskās dinamikas. Ja vien nenotiks dziļas politiskas pārmaiņas, Krievija tiks uztverta kā drauds drošībai, un jebkura sankciju atcelšana būs daļēja. Pēc ziņojumiem par kara noziegumiem pilnīga sankciju atcelšana varētu prasīt ne tikai iziešanu no Ukrainas, bet arī kara noziedznieku nodošanu, kas varētu notikt tikai dziļu politisku pārmaiņu scenārija gadījumā, ko mēs turpmāk savā analīzē raksturojam kā maz ticamu.
Rietumu un Krievijas konfrontācijas turpināšanās gadījumā Baltijas austrumu robeža paliks daļēji slēgta. Arī pasaule varētu uztvert šo reģionu kā apdraudētu, tādējādi samazinot mūsu spēju piesaistīt investīcijas. Tāpēc, protams, mūsu interesēs ir būtiskas politiskas pārmaiņas Krievijā. Optimistiskie/pesimistiskie kara scenāriji nav obligāti saistīti ar optimistiskajiem/pesimistiskajiem Krievijas politiskajiem scenārijiem, lai gan Krievijas militārā neveiksme Ukrainā patiešām palielinātu labvēlīgas politiskās attīstības iespējas Krievijā.
Stratēģiskaiss dreifs – Lielais Donbass
Karš Ukrainā nenoved pie dziļām politiskām pārmaiņām Krievijā. Var mainīties personas, varbūt pat notiks apvērsums (lai gan maz ticams), ko sarīkos armijas virsnieki, raizējoties, ka varētu tikt iecelti grēkāžu lomā par neveiksmēm Ukrainā. Tomēr pat tas var neizraisīt izmaiņas valsts stratēģiskajos mērķos un dziļas pārmaiņas sabiedrībā.
Šā scenārija galvenie elementi ir šādi.
- Impērisma a ideoloģija. Lai gan Krievijai neizdodas kontrolēt Ukrainu, izņemot Krimu un daļu Donbasa, un tās militārās spējas vēl vairāk samazinās, valsts turpina meklēt iespējas paplašināt savu kontroli gan pie savām robežām, gan trešās pasaules valstīs (piemēram, Sīrijā, Mali). Krievija turpina censties graut demokrātijas arī Rietumos, taču ar nelieliem panākumiem, jo resursi ir ierobežoti un jebkādas attiecības ar šo valsti ir kļuvušas pārāk toksiskas.
- Institucionālā sistēma lielākoties paliek nemainīga, proti, kontrolēta demokrātija bez patiesas varas dalīšanas. Leģitimitātes trūkuma dēļ vardarbība pret opozīciju no šķietami likumīgas pakāpeniski pāriet uz tīrā patvaļā, kā tas ir DTR/LTR.
- Ekonomika joprojām ir stingrā valsts kontrolē. Valdībai joprojām pieder/tā kontrolē galvenās nozares. Uzņēmējdarbība citās nozarēs ir atļauta, bet to kavē vājās īpašumtiesības un citas strukturālas problēmas, kā arī daļēja starptautiskā izolācija.
Šajā scenārijā ir neliels ekonomiskais progress, izmantojot importa aizstāšanas stratēģiju, bet valsts relatīvā lejupslīde turpinās. Krievijai tas ir stratēģisks strupceļš, taču nav personu un politisko kustību, kas to saprastu un kam būtu pietiekama ietekme, lai mainītu kursu.
Ilgtermiņa ekonomiskās sekas Baltijas valstīm lielākoties ir neitrālas. Krievija cenšas no jauna integrēties globālajā ekonomikā, tā atjauno daļu tirdzniecības ar Rietumiem, akūtai Krievijas apdraudējuma sajūtai mazinoties. Daļēji tiek atjaunota arī tirdzniecība ar Baltijas valstīm, taču Krievija joprojām ir mazsvarīgs partneris mūsu ekonomikām.
Izolācija – Lielā Butāna
Krievijas uzbrukums Ukrainai neizdodas vai nu pēc rekonkistas, vai iesaldētā konflikta scenārija. Krievijas ekonomiskā un politiskā izolācija padziļinās. Valsts vadība saprot, ka Krievijai nav izdevies kļūt veiksmīgai pēc “ārējiem” jeb Rietumu kritērijiem, un tā reaģē, attālinoties no pārējās pasaules. Bieži vien to raksturo kā “Ziemeļkorejas” scenāriju, taču daudz jēgpilnāk būtu to dēvēt par Butānas scenāriju. Valstij un tās elitei trūkst saliedētības un disciplīnas, lai izveidotu stingru totalitāru sistēmu; tā ir spējīga tikai uz mazliet haotisku autoritārismu. Režīms savu leģitimitāti balsta uz paternālismu, reliģisko fundamentālismu, panslāvismu, arī uz militārismu, bet galvenokārt rituāla formā, nevis kā reālu nodomu kaut ko iekarot. Tas, ka Krievija veido 1–2 % pasaules ekonomikas, nedod pietiekamu spēku ārējai ekspansijai; Krievijas ietekme uz pasaules notikumiem ir ierobežota, un arī otrādi. Daudzi izglītoti cilvēki pamet valsti. Var iztēloties pat monarhijas vai teokrātijas atjaunošanu – piešķirot lielāku institucionalizētu lomu un varu baznīcai.
Ekonomika pāriet uz naturālo saimniecību ar valsts kapitālisma elementiem. Dzīves līmenis ir zems. Patēriņa preču importa iespējas ir ļoti ierobežotas. Ir plaši izplatītas grūtības ar rūpniecības jaudu, jo iekārtu pieejamība ir ierobežota resursu trūkuma un atlikušo sankciju dēļ. Tirdzniecība ar Baltijas valstīm ir ļoti ierobežota, galvenokārt ar farmācijas un citām humānās palīdzības precēm. Saskaņā ar šo scenāriju Krievija un varbūt arī Baltkrievija kļūst par nulles ekonomiskās enerģijas zonu – ne bīstamu, ne arī iespējas sniedzošu, būtībā nebūtisku.
Decentralizācija / Jaunā Kijevas Krievzeme
To varētu ironiski dēvēt arī par “Novgorodas Republikas galīgo triumfu pār Maskaviju”. Citiem vārdiem sakot, Krievijas nākotne ir gaiša, tai tikai jāatzīst, ka pirms 500 gadiem tā izvēlējās nepareizo ceļu, kas radīja bēdīgas sekas tai un tās kaimiņiem. Termins “Kijevas Krievzeme” šajā gadījumā analoģija ar senajai Krievzemei raksturīgo autonomu “kņazistu” principu, kādu saistību ar mūsdienu Ukrainu.
Šāds scenārijs ir visticamākais, ja Krievija Ukrainā cietīs pazemojošu sakāvi, kas sagraus tās centrālās valdības autoritāti. Šo scenāriju varētu paātrināt konflikts starp spēka struktūru (siloviki) iestādēm, kura pazīmes jau parādās. Lai izvairītos no plaša mēroga vardarbības, Krievijas politiskā elite nolemj atjaunot valsti “no nulles”, nododot varu reģioniem un kļūstot par īstu federāciju vai pat konfederāciju. Pēc nosaukuma tā jau ir federācija, bet praksē ir unitāra valsts – reģionālās iestādes tiek stingri kontrolētas no Maskavas ar represīvās sistēmas un valdošās partijas (“Vienotā Krievija”) struktūru starpniecību.
Jaunā kārtība ļauj pielāgoties reģionālajām atšķirībām un izvairīties no “kultūras kariem”. Tādējādi salīdzinoši liberālā un prorietumnieciskā Maskava un Sanktpēterburga, konservatīvie Krievijas lauku apvidi un etniskie reģioni (Tatarstāna, Čečenija) var dzīvot vienā valstī, kas turas kopā kā aizsardzības savienība (“kodollietussargs”), vienots tirgus un naftas rentes sadalītājs. Dažos reģionos izveidojas relatīvi demokrātiskas varas struktūras, citos valda vietējie autoritārie līderi. Varas leģitimitātes pamatā ir spēja risināt ikdienišķas sociālekonomiskas problēmas, nevis iegūt imperiālu prestižu, mainīt pasaules kārtību, izplatīt idejas utt. Lai gan šis scenārijs ir nedaudz haotisks, tomēr rodas valsts, kas spēj dzīvot mierā ar sevi un pasauli un varbūt pat zināmā mērā ir pieskaitāma Rietumu pasaulei . Krievija kļūst diezgan turīga – uzņēmējdarbības brīvība blīvi apdzīvotos rūpnieciskos reģionos ir liela, ekonomika ir atbrīvota no pārmērīga militāro un drošības izmaksu sloga, valsts ir diezgan atvērta pasaulei.
Šis būtu patiešām labākais scenārijs gan Krievijai, gan pasaulei. Tomēr tas ir sarežģīts, jo nepieciešamie lēmumi būtu pretrunā gadsimtiem ilgušajai ideoloģiskajai apstrādei. Baltijas valstīm šajā scenārijā Krievija ir gan svarīgs eksporta tirgus, gan, iespējams, arī energoresursu piegādātājs. Tuvējie reģioni (Pleskava, Novgoroda, Kaļiņingrada) ir izdevīgi kā ražošanas vietas Baltijas uzņēmumiem.
Liberalizācija – Lielā Kanāda
Pēc neveiksmes Ukrainā Krievija nolemj atgriezties 1999. gada izšķirīgajā brīdī un mēģina kļūt par liberālu demokrātiju. Maz ticams, bet tas varētu notikt, ja leģitimitātes zaudēšanas dēļ režīms būtu spiests ļaut godīgās vēlēšanās piedalīties kādam, kam vēl ir vērā ņemam morāla autoritāte, piemēram, Aleksejam Navaļnijam. Šādā gadījumā liberalizējas ekonomiskā sistēma, tiek atvēsināta ekspansionistiskā retorika, valsts tiek daļēji demilitarizēta, tiek atjaunots varas dalījums un plurālisms.
Nav pārliecības, ka Rietumi būtu gatavi pieņemt jauno režīmu bez ierobežojumiem, jo baidītos, ka kādā nākotnes brīdī Krievija, atdzimstošās ekonomikas iedrošināta, atgriezīsies pie vecajiem, impēriskajiem principiem. Tomēr šis scenārijs būtu diezgan labvēlīgs Baltijas valstu ekonomikai, vismaz salīdzinājumā ar lielāko daļu pārējo.
Sabrukums – Lielā Kongo
Sliktākais scenārijs. Neveiksme Ukrainā saasina cīņu par varu Kremlī. Aug neapmierinātība jaunākajā iedzīvotāju daļā. Tas noved pie atklāta konflikta varas struktūrās, piemēram, slepenie un drošības dienesti pret bruņotajiem spēkiem. Pašā sliktākajā gadījumā – strīds par kodolieroču kontroli. Šādā scenārijā Baltija saskartos ar virkni risku, tostarp bēgļu plūsmu.
Mēs šo scenāriju uzskatām par ļoti maz ticamu. Lai gan starp slepenajiem dienestiem un bruņotajiem spēkiem jau ilgstoši pastāv konkurence un aizdomas, tie izprot riskus un, visticamāk, neizmantos ieročus. Krievijas sabiedrībā nav citu organizētu struktūru, kurām būtu resursi vai griba uzsākt plaša mēroga vardarbību, izņemot reģionālos, etniskos separātistus, taču to iespējamie panākumi nenoteiktu Krievijas valsts raksturu kopumā.
Tabula. Krievijas scenāriji
| Varbūtība | Valsts pārvalde | Ekonomika | Ārpolitika | |
|---|---|---|---|---|
| Donbass | 65 % | Kontrolēta “demokrātija” | Valsts kapitālisms | Konfrontācija |
| Butāna | 10 % | Kontrolēta “demokrātija” vai monarhija/teokrātija | Valsts kapitālisms un naturālā saimniecība | Izstāšanās |
| Jaunā Kijevas Krievzeme | 10 % | Decentralizēta sistēma ar demokrātiskiem un autoritāriem vietējiem režīmiem | Ģeogrāfiski daudzveidīga, bet pārsvarā sastāv no turīgiem reģioniem ar liberāliem režīmiem | Sadarbība |
| Kanāda | 10 % | Liberāla demokrātija | Tirgus ekonomika | Sadarbība vai viegla konfrontācija |
| Kongo | 5 % | Anarhija un/vai neatkarīgu valstu rašanās | Valsts kapitālisma paliekas un naturālās saimniecības elementi, liberālās kārtības veidošanās atsevišķās vietās | Reģionāla kombinācija ar konfrontāciju, izstāšanos, ārvalstu dominanci |