18.09.2024.
Baltijas valstu ekonomikas ir demonstrējušas izcilu noturību pret dažādiem negatīviem ārējiem satricinājumiem. Pieaugošā ģeopolitiskā nenoteiktība, enerģijas cenu triecieni, procentu likmju kāpums, reģionālās tirdzniecības traucējumi un ES ekonomikas stagnācija īslaicīgi palēnināja, taču nesagrāva Baltijas valstu mazās un atvērtās ekonomikas. Lietuva izrādījās visnoturīgākā no Baltijas valstīm, prognozēm vēstot, ka tās IKP 2024. gadā pieaugs par 2,4%, Lietuvai seko Latvija (0,5%) un cīņu ar recesiju turpinošā Igaunija (-1,0%). Tiek prognozēts, ka visu trīs Baltijas valstu ekonomikas atgriezīsies uz izaugsmes takas 2025. gadā, lai gan saglabāsies visu trīs valstu rādītāju atšķirības. Tiek paredzēts, ka atgūšanās vadību uzņemsies Lietuva ar pieaugumu 3,0% apmērā, kam sekos Latvija (1,8%) un Igaunija (1%). Ekonomikas izaugsmes galvenais virzītājspēks būs privātais patēriņš, mājsaimniecībām Latvijā un Lietuvā iegūstot no stabilā atalgojuma pieauguma, zemās inflācijas, bet Igaunija visdrīzāk iegūs no pieaugoša ārējā pieprasījuma. Procentu likmju samazināšanās palīdzēs visiem Baltijā. Vājš ārējais pieprasījums bremzē rūpniecību, taču IT un citām augsto tehnoloģiju nozarēm ir lielāks potenciāls. Ieguldījumu jomā turpināsies dāsns ES fondu atbalsts, kā arī ieguldījumi atjaunojamās enerģijas un aizsardzības nozarēs. Ņemot vērā, ka Baltijas valstis vairs nevar uzskatīt par zemāku cenu un zemāku darbaspēka izmaksu reģionu, to ilgāka termiņa ekonomiskās izaugsmes perspektīvas lielā mērā būs atkarīgas no ieguldījumiem augsto tehnoloģiju ražošanas un pakalpojumu nozarēs.
Visu trīs Baltijas valstu ekonomikas kādreiz attīstījās līdzīgā tempā, taču pēdējo piecu gadu laikā izaugsmes trajektorijas ir bijušas ievērojami atšķirīgas. Tā rezultātā, salīdzinot ar 2019. gada rādītājiem, Lietuvas ekonomika šobrīd ir pieaugusi par 11%, Latvijas – par 6%, kamēr Igaunijas ekonomika, kas tuvojas astoņus ceturkšņus ilgušas recesijas beigām, ir atgriezusies 2019. gada līmenī (ES vidējais pieaugums ir 5%). Atšķirības starp izaugsmes trajektorijām var izskaidrot gan ar strukturāliem, gan cikliskiem faktoriem.
Lietuvas ekonomiku ir spēcīgi atbalstījusi rūpniecība, savukārt Igaunijā un zināmā mērā arī Latvijā rūpniecība turpina būt par izaugsmi kavējošo nozari. Lietuvas rūpniecība strauji paplašinājās 2020.–2021. gada periodā, pateicoties tās augstajai pielāgošanās spējai un mazākai atkarībai no traucējumiem globālajās piegādes ķēdēs, kamēr diversificētā eksporta ģeogrāfija 2023.–2024. gada periodā tai ļāva saglabāt augstus ražošanas apjomus. Turpretī Igaunijas rūpniecības nozare turpina ciest no tās lielās atkarības no stagnējošajām Somijas un Zviedrijas būvniecības un nekustamo īpašumu nozarēm (Somijas ekonomika tikai tagad sāk izkļūt no recesijas), kamēr Latvijas rūpniecības nozare ir salīdzinoši vairāk pakļauta cikliskajai koka izstrādājumu un mēbeļu ražošanas nozarei, kas cieš no ilgstošas mājokļu tirgus lejupslīdes. Salīdzinot ar 2019. gada rādītājiem, Lietuvas ražošanas apjomi ir pieauguši par aptuveni 28% (trešais lielākais pieaugums ES aiz Īrijas un Dānijas), kamēr Igaunijā rādītāji ir pazeminājušies par aptuveni 9% (trešais lielākais kritums pēc Vācijas un Luksemburgas), savukārt Latvijas rādītāji ir praktiski saglabājušies 2019. gada līmenī. Tādējādi Lietuvas rūpniecības nozares attīstība atgādina Polijas scenāriju, kamēr Latvija un Igaunija seko Somijas scenārijam. Lietuvas rūpniecības nozarei ir salīdzinoši lielāks strukturālās, savukārt Igaunijai – cikliskās izaugsmes potenciāls, ko pierāda atšķirības kapacitātes izmantošanas rādītājos (65% Igaunijā pret 72% Lietuvā un Latvijā). Tomēr galvenie rādītāji norāda uz tikai pakāpenisku rūpniecības nozares atgūšanos.
Lietuvas ekonomiku ir stimulējis arī ārkārtīgi spēcīgs augsto tehnoloģiju pakalpojumu eksporta pieaugums, ko sekmē plaukstošā finanšu tehnoloģiju nozare, jaunie komercdarbības vienradži, kā arī Baltkrievijas IT uzņēmumu pārvietošana. Pēdējo četru gadu laikā (salīdzinot 2023. gada rādītājus ar 2019. gada rādītājiem) augsto tehnoloģiju pakalpojumu eksports (IT, finanšu un citu veidu komercdarbība) Lietuvā ir palielinājies par 222%, Igaunijā par 161% un Latvijā par 66% (izaugsmi Latvijā palēnināja sarūkošais finanšu pakalpojumu eksporta apjoms uz NVS valstīm). Pirms 2019. gada Lietuva atpalika no Igaunijas un Latvijas, savukārt 2023. gadā tā kļuva par lielāko augsto tehnoloģiju pakalpojumu eksportētāju Baltijas valstīs (pēc rādītājiem uz vienu iedzīvotāju pārliecinošā vadībā joprojām ir Igaunija). Pēdējie dati norāda, ka augsto tehnoloģiju pakalpojumu nozares Igaunijā aug lēnāk nekā līdz šim, turpina attīstīties Latvijā, tomēr Lietuvā izaugsme ir visspēcīgākā. Lietuvas priekšrocība ir arī tajā, ka Latvijā un Igaunijā augsto tehnoloģiju pakalpojumu nozares darbības lielākoties ir koncentrētas galvaspilsētās – Rīgā un Tallinā – kamēr Lietuvā šī nozare aktīvi attīstās ne tikai galvaspilsētā Viļņā, bet arī otrajā lielākajā pilsētā Kauņā. Igaunija, kas ir plaši zināma ar tās jaunuzņēmumu ekosistēmu, arī cīnās ar augstākām procentu likmēm, kas samazināja riska kapitāla plūsmu jaunuzņēmumos. Tomēr krītošās procentu likmes var atdzīvināt šo segmentu, tādējādi Igaunijai ir nedaudz lielāks cikliskas atgūšanās potenciāls. Tajā pašā laikā savs potenciāls ir arī Latvijai, jo pēc stagnācijas gadiem tā visstraujāk no visām Baltijas valstīm palielina savu mūsdienīgo biroju fondu.
Atšķirības starp Baltijas valstīm apliecina arī patērētāju uzticības rādītāji, Lietuvas patērētājiem saglabājot augstāku uzticības līmeni, salīdzinot ar patērētājiem Latvijā un Igaunijā. Patērētāju uzticības rādītājs Lietuvā konsekventi ir bijis starp augstākajiem ES, kamēr Igaunijā tas pēdējā laikā ir nokritis līdz otrajam zemākajam rādītājam ES, tajā pašā laikā Latvijas rādītājiem paceļoties virs ES vidējā līmeņa. Patērētāju uzticība ir cieši saistīta ar mājsaimniecību patēriņa dinamiku. Piemēram, mazumtirdzniecības apjoms 2024. gada janvāra-jūlija periodā Lietuvā bija par 3,4% lielāks, Latvijā par 0,1% lielāks un Igaunijā par 4,1% mazāks, salīdzinot ar šo pašu periodu pagājušajā gadā. Pēdējie patērētāju uzticības rādītāji norāda, ka mājsaimniecību patēriņa trajektorijas turpinās atšķirties.
Atšķirīgās fiskālās politikas saasina starp Baltijas valstīm esošo diverģenci. Igaunija īsteno plašu fiskālo konsolidāciju, palielinot PVN, iedzīvotāju ienākuma un dividenžu nodokļus. Proti, 2024. gada janvārī Igaunija palielināja PVN likmi no 20% uz 22% un plāno palielināt likmi līdz 24%, sākot no 2025. gada jūlija. Igaunija palielina iedzīvotāju ienākuma un dividenžu nodokļa likmi 2025. gadā no 20% uz 22% un plānot tās 2026. gadā palielināt līdz 24%. Ir ieviests automašīnu nodoklis un tiek apspriesta iespējama uzņēmumu peļņas nodokļa ieviešana. Nodokļu palielināšanas mērķis ir aizpildīt pieaugošo plaisu starp budžeta ieņēmumiem un izdevumiem, kā arī novirzīt lielāku finansējumu izdevumiem aizsardzības nozarē. Latvija un Lietuva atturas sekot Igaunijas fiskālās konsolidācijas stratēģijai, tā vietā īstenojot salīdzinoši nelielas korekcijas esošajās nodokļu sistēmās, piem., Lietuva plāno 2025. gadā palielināt akcīzes nodokļus un par vienu procentpunktu palielināt peļņas nodokli (no 15% uz 16%) un pagarināt banku solidaritātes nodokļa piemērošanas termiņu. Latvija un Lietuva izjūt mazāku spiedienu īstenot plašus fiskālās konsolidācijas pasākumus, ņemot vērā to mazāko budžeta deficītu: budžeta deficīta attiecība pret IKP 2023. gadā Igaunijā bija 3,5%, Latvijā – 2,2%, un Lietuvā nieka 0,8%. Prognozes rāda, ka 2024. gadā Igaunijā saglabāsies lielāks budžeta deficīts (3,0% no IKP), salīdzinot ar Latviju (2,8% no IKP) un Lietuvu (1,6% no IKP), tāpēc ir maz ticams, ka Latvija un, jo īpaši, Lietuva tuvākajā nākotnē sekos Igaunijas fiskālās konsolidācijas politikas piemēram. Tāpat jānorāda, ka nodokļu attiecība pret IKP gan Lietuvā, gan Latvijā ir rekordaugstā līmenī, pateicoties spēcīgākai nodokļu režīma ievērošanai, ēnu ekonomikas sarukšanai un strauji augošam atalgojumam (sociālās apdrošināšanas un ienākuma nodokļi ir galvenais budžeta ieņēmumu avots), kas vēl vairāk mazina nepieciešamību palielināt nodokļu likmes.
Savukārt fiskālo politiku atšķirības veicinās turpmāku ekonomisko diverģenci starp Baltijas valstīm, it īpaši ņemot vērā apstākli, ka fiskālās konsolidācijas pasākumus īsteno arī Somija, kas ir Igaunijas galvenais tirdzniecības partneris (piem., 2024. gada septembrī Somija palielināja PVN no 24% uz 25,5%) un samazina izdevumus. Mēs paredzam, ka fiskālās konsolidācijas pasākumi palielinās inflāciju Igaunijā un nomāks tās IKP pieaugumu 2025. un 2026. gadā, salīdzinot ar Latviju un Lietuvu. Vienlaicīgi nevar izslēgt iespēju, ka Latvija un Lietuva tālākā nākotnē varētu sekot Igaunijas izvēlētajai fiskālās konsolidācijas stratēģijai, it īpaši ņemot vērā pieaugošo spiedienu palielināt budžeta izdevumus sociālo pakalpojumu, veselības un aizsardzības jomās. Lietuvā atsevišķus fiskālās konsolidācijas pasākumus 2025. gadā varētu īstenot jaunizveidotā valdība pēc Parlamenta vēlēšanām, kas notiks 2024. gada nogalē, taču šādu pasākumu mērogs un īstenošanas laiks paliek neskaidrs. Tādējādi, balstoties uz pamata scenāriju, mēs pieņemam, ka Lietuva un Latvija 2025. un 2026. gadā neīstenos papildu fiskālās konsolidācijas pasākumus, lai gan tas saglabājas kā negatīvs risks attiecībā uz mūsu prognozēm.
Kā esam prognozējuši jau iepriekš, inflācijas līmenis Baltijas valstīs ir būtiski pazeminājies, Latvijā un Lietuvā no viena no augstākajiem kļūstot par vienu no zemākajiem eirozonā. 2022. gadā trīs valstis ar augstāko inflāciju eirozonā bija Igaunija (19,4%), Lietuva (18,9%) un Latvija (17,2%). Savukārt 2024. gadā tiek prognozēts, ka Lietuva (0,8%) un Latvija (1,2%) būs starp trim vadošajām eirozonas valstīm ar zemāko inflācijas līmeni. Turpretī Igaunijā būs augstāka inflācija (4,0%), ko galvenokārt radījis PVN nodokļa pieaugums (no 20% uz 22%) gada sākumā, kas deva inflācijai vienreizēju grūdienu. Mēs paredzam, ka 2024. un 2025. gadā zemi inflācijas rādītāji saglabāsies Latvijā un Lietuvā, sakarā ar to, ka ir sagaidāms, ka enerģijas un pārtikas preču cenas, kas iepriekš bija galvenie inflācijas dzinējspēki, saglabāsies stabilas vai pat pakāpeniski pazemināsies. Mēs prognozējam, ka inflācija Latvijā un Lietuvā 2025. un 2026. gadā saglabāsies tuvu eirozonas vidējam, ap 2%, bet Igaunijā inflācija būs augstāka, sasniedzot 5%, jo pieaugs akcīzes nodokļi, auto nodokļi, iedzīvotāju ienākumu nodoklis un tiek plānota PVN paaugstināšana2025. gadā. Inflācijas līmenis pakalpojumu nozarē arī turpmāk būs paaugstināts sakarā ar atalgojuma pieaugumu, taču šai nozarei būs nedaudz ierobežotāka ietekme uz kopējo inflācijas līmeni, jo pakalpojumi Baltijas valstīs veido salīdzinoši nelielāku daļu no patēriņa groza (27-32%), salīdzinot ar eirozonas vidējo rādītāju (45%). Straujo cenu kāpumu Baltijas valstīs daļēji sekmēja notiekošā cenu līmeņa tuvināšana pārējām ES dalībvalstīm, taču turpmākas konverģences potenciāls kļuva ierobežots, jo cenu līmenis daudzās kategorijās jau ir sasniedzis ES vidējo līmeni. Piemēram, pārtikas preču un bezalkoholisko dzērienu cenu līmenis visās Baltijas valstīs jau pārsniedz ES vidējo rādītāju, Igaunijas cenu līmenim esot tikai par 1% zemākam nekā kaimiņvalstī Somijā. Latvija un Lietuva pašreiz neplāno palielināt PVN likmi, taču tās palielina akcīzes nodokļus, kas arī stimulēs nelielu inflācijas pieaugumu. Nākotnē arvien lielāka ietekme uz inflācijas virzību būs administratīviem lēmumiem.
Darba tirgus visās trīs Baltijas valstīs saglabājas pārsteidzoši aktīvs, neskatoties uz vājo ekonomisko izaugsmi: atalgojums strauji pieaug, saglabājas zems bezdarba līmenis, savukārt darba vakanču piedāvājums ir pietiekami plašs. Tomēr mēs prognozējam, ka 2025. gadā darba tirgus atdzisīs pirms pakāpeniskas atgūšanās 2026. gadā. Atalgojuma pieaugumam vajadzētu palēnināties, taču saglabāsies salīdzinoši zems bezdarba līmenis, jo uzņēmumi atturas atlaist darbiniekus, baidoties no vispārēja darba ņēmēju trūkuma. Darba ņēmēji vairs nebūs darba tirgus karaļi, taču tādi nebūs arī darba devēji, tāpēc nākotnē paredzam sabalansētāku Baltijas valstu darba tirgu.
2022.–2023. gadā atalgojuma pieaugums visās trīs Baltijas valstīs bija mērāms divciparu skaitļos, taču tiek prognozēts, ka tas pazemināsies līdz mērenākiem rādītājiem 6–8% robežās. Ārkārtīgi straujo atalgojuma pieaugumu 2022.–2023. gadā galvenokārt virzīja augstā inflācija, kas ļāva uzņēmumiem pieaugošās darbaspēka izmaksas pārvirzīt uz patērētājiem. Inflācijai nokrītot , ir būtiski pazeminājusies Baltijas valstu uzņēmumu kapacitāte turpmāk vēl vairāk palielināt atalgojumu. Tāpat pēdējo desmit gadu laikā atalgojums ir konsekventi pieaudzis straujāk nekā darba produktivitāte. Tā rezultātā atalgojuma attiecība pret IKP visās trīs Baltijas valstīs šobrīd pārsniedz ES vidējo rādītāju, kas vēl vairāk ierobežo atalgojuma palielināšanas potenciālu. Atalgojuma pieaugums privātajā sektorā jau ir nokritis līdz viencipara rādītājam, taču kopējo atalgojuma pieauguma līmeni nedaudz paaugstina joprojām strauji pieaugošais atalgojums valsts sektorā Latvijā un Lietuvā.
Bezdarba līmenis pakāpeniski pieaug, bet saglabājas salīdzinoši zems. Bezdarba līmeņa pieaugumu galvenokārt ir sekmējusi arvien lielāka Ukrainas kara bēgļu skaita iekļaušana statistikā, nevis nodarbināto cilvēku skaita kritums. Mēs neprognozējam būtisku bezdarba līmeņa pieaugumu, jo Baltijas valstu uzņēmumi atturas no darbinieku atlaišanas, baidoties no fundamentāla darbaspēka trūkuma. Nelabvēlīgā demogrāfiskā situācija liks Baltijas uzņēmumiem brīvo darba vietu aizpildīšanai arvien vairāk paļauties uz imigrantiem. Rezultātā gudra un iekļaujoša imigrācijas politika kļūs par galveno politikas prioritāti, jo tā lielā mērā noteiks Baltijas valstu ilgtermiņa ekonomiskās izaugsmes perspektīvas. Arvien būtiskāka loma produktivitātes palielināšanā būs arī ieguldījumiem robotizācijā, automatizācijā un mākslīgajā intelektā. Tajā pašā laikā turpināsies spiediens uz darba ietilpīgām nozarēm (piem., tekstilizstrādājumu rūpniecība), kas veicinās uzņēmējdarbības pārvietošanu uz zemāka atalgojuma valstīm.
Mājokļu tirgus visās trīs Baltijas valstīs ir demonstrējis pārsteidzošu noturību. Pretēji daudzās citās ES dalībvalstīs novērotajām tendencēm, Baltijas valstīm lielā mērā ir izdevies izvairīties no tiešas mājokļu cenu korekcijas. Pēdējie rādītāji rāda, ka mājokļu tirgi Latvijā un Lietuvā jau ir pagrieziena punktā vai ir ļoti tuvu tam, pēc kā tirgus darbība pakāpeniski uzņems apgriezienus, lai gan sākot no zemiem rādītājiem. Zemāku procentu likmju perspektīvas jau kopš 2024. gada vidus ir palielinājušas pieprasījumu pēc mājokļu kredītiem un noslēgto darījumu skaitu. Ir ievērojami pieaudzis jaunizsniegto mājokļu kredītu apjoms, 2024. gada jūlijā sasniedzot rekordaugstus rādītājus gan Latvijā, gan Lietuvā. Igaunijas mājokļu tirgus joprojām ir “vēss”, tirgus apgrozījums nepieaug, cenas visumā ir stabilas. Mājokļu kreditēšana uzņem apgriezienus arī Igaunijā, lai gan šo pieaugumu daļēji ir sekmējusi esošo hipotekāro kredītu refinansēšana. Tiek sagaidīts, ka mājokļu tirgus aktivitāte turpinās pakāpeniski pieaugt, ko veicinās pieaugošais atalgojums un procentu likmju pazemināšana. Viļņā un Tallinā mājokļu pieejamība pakāpeniski uzlabojas, taču tā joprojām ir sliktāka nekā 2019. gadā.
2025. un 2026. gadā prognozējams pakāpenisks mājokļu cenu pieaugums, taču ir sagaidāms, ka cenu pieaugums būs lēnāks nekā mājsaimniecību ienākumi. Tā kā nekustamo īpašumu pirktspēja visvairāk ir samazinājusies Tallinā, Igaunijā tirgus pielāgošanās notiek lēnāk. No vispārēja mēroga cenu izmaiņām lielākoties ir izdevies izvairīties arī komerciālo nekustamo īpašumu nozarei.
Zemākām procentu likmēm un pakāpeniski straujākai ekonomikas izaugsmei 2025. un 2026. gadā vajadzētu palielināt aktivitāti, lai gan saglabāsies rādītāju atšķirības noteiktās nozarēs.