Ainars Putniņš, DNB Trade platformas eksperts: Investīcijas Krievijā — izejvielu cenu ietekme

Investīcijas Krievijā — izejvielu cenu ietekme

 

Kaislības ap Krievijas prezidenta vēlēšanām ir aprimušas, un investori atkal ir pievērsušies valstij, kurā vēl vienas Vladimira Putina prezidentūras sākums ir atgriezis sen nebijušu stabilitāti tirgos.

 

Valstī patiešām notiek zināma ekonomikas atdzimšana — pēc teju 20 gadus ilgušajām pārrunām Krievija beidzot sagatavojusies iestāties Pasaules Tirdzniecības organizācijā, un kādu laiku apstājusies ekonomika jau pērn demonstrēja 4,3% IKP kāpumu, bet šogad tiek prognozēts, ka tas pieaugs vēl par 4%. Turklāt liela uzmanība tiek pievērsta vēl patlaban esošā Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva piedāvātajiem ambiciozajiem plāniem modernizēt un diversificēt valsts saimniecību. Visi ambiciozie mērķi vēl nav sasniegti, un investori bieži vien aizmirst, kas joprojām visvairāk ietekmē investīcijas šīs valsts tirgū.

 

Gandrīz 80% valsts eksporta ir kādā veidā saistīti tieši ar izejvielām vai to apstrādi, savukārt naftas cenas izmaiņas par teju 1 USD/bbl pieliek vai atņem 0,13% no valsts IKP. Līdz ar to nav brīnums, ka daļa investoru, kas vēlas investēt Krievijā, nemeklē konkrētas akcijas, bet gan paliek pie naftas izejvielas līgumiem ar iespējami augstāku likviditāti (Futures vai CFD). Šķiet, ka šo praksi pierādīja arī 2008. gada reālijas, kad, haotiski krītot naftas un citu izejvielu cenām, vēlāk tās ietekmēja arī visas valsts ekonomiku. 2009. gadā IKP pazeminājās par gandrīz 8%, tekošā konta atlikums samazinājās vairāk nekā uz pusi, savukārt valsts budžets pēc kādu laiku ilgušā izejvielu buma nonāca deficītā (pat - 6,3%).

 

Tas viss bez šaubām nav nejaušība — valsts pieaugošā atkarība no naftas cenām bija skaidri redzama jau pat 2000. gadā, kad valsts politiskajā arēnā ienāca Vladimirs Putins. Diemžēl augošie ieņēmumi no naftas pēdējo desmit gadu laikā paaugstināja dzīves līmeni vairāk nekā ekonomikas diversifikācija un modernizācija. Vienlaicīgi pieaugot vecuma pensiju un citu izmaksu apjomam, varam runāt par populistiskas „noēšanas” politiku.

 

Šī politika bija atbildīga arī par to, ka pēdējo desmit gadu laikā naftas cenai, kas nepieciešama, lai sasniegtu sabalansētu valsts budžetu, bija pastāvīgi jāpieaug no 20 USD/bbl 2001. gadā līdz iespaidīgajiem 110 USD/bbl 2011. gadā. Šai cenai vēl būtu jāpieaug līdz pat 120 USD/bbl, ja pēdējo prezidenta vēlēšanu solījumi vēlētājiem tomēr tiks pildīti.

 

Savukārt valsts ilgtermiņa perspektīvas tagad kā vēl nekad agrāk tiek aizēnotas ar strukturālām sociālām problēmām. Visvairāk no tām ir sazēlusi korupcija. Pēc korupcijas rādītājiem Krievija ieņem 154. vietu 178 valstu reitingā un mērojas ar Trešās pasaules valstīm Zimbabvi un Nigēriju. Nemaz nerunājot par ES dalībvalstīm, šajā skalā Krievija ievērojami atpaliek arī no citām BRIC valstīm, ar kurām tā parasti „tiek likta vienā grozā”. Optimismu nerada arī tas, ka korupcijas līmenis valstī zemāko rādītāju sasniedza 2002. gadā, un kopš tā laika tas ir tikai paaugstinājies. Tikai šā iemesla dēļ vien būs ārkārtīgi grūti mainīt šo destruktīvo tendenci ar 2008. gada Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva korupcijas apkarošanas iniciatīvu.

 

Demogrāfiskā situācija sasniedza savu zenītu uzreiz pēc PSRS sabrukuma 1992. gadā un kopš tā laika tikai pasliktinās — dzimstība joprojām saglabājas zem reproduktīvā līmeņa, un Krievija ir pirmajā vietā pasaulē pēc abortu skaita gadā (2 miljoni). Savukārt patērētā alkohola daudzums uz vienu iedzīvotāju ir palielinājies pat trīs reizes, tādēļ mirstība tajā iedzīvotāju grupā (vīrieši 22 – 45 gadu vecumā), kas ir darbspējīgākā un rada vislielāko pievienoto vērtību, ir pat piecas reizes lielāka nekā Rietumeiropā. Līdz ar to, ja pēc korupcijas līmeņa Krievija ir pielīdzināma Zimbabvei, tad tipiska Krievijas vīrieša dzīves ilgums pielīdzināms līmenim, kāds ir totalitārisma režīmā nospiestajai Ziemeļkorejai.

 

Tomēr situācija nav bezcerīga — neņemot vērā acīmredzamo ekonomikas atkarību no izejvielu cenām, Krievijā ir atrodami sektori, kuru darbību nafta ietekmē tikai netieši. Viens no reālākajiem piemēriem ir banku sektors, kurā jau kādu laiku mēreni augošā valsts banku koncentrācija ļauj spriest par to, kas ir lielākie ieguvēji elastīgu nosacījumu kredīta tirgū. Paskatoties uz Krievijas privātpersonām izsniegto kredītu un IKP pašreizējo attiecību, var konstatēt, ka valsts ar 9% rādītāju pilnībā atpaliek ne tikai no eirozonas (62%), bet arī no citiem attīstības tirgiem — piemēram, Ukrainā šis rādītājs ir 20%, Turcijā – 16%, bet Polijā — nedaudz vairāk kā 30%. Līdz ar to, ja to pieļauj vispārējā ekonomiskā vide, Krievija ir viens no straujāk augošajiem privātpersonu kredītu tirgiem pasaulē. Šie pieauguma rādītāji parasti sasniedz 15–20% gadā, taču 2011. gadā ir fiksēts iespaidīgais 30–35% kāpums. Ja novērtē tik strauji augošo kredīta tirgu, kas tuvākajā nākotnē attīstīsies vēl straujāk nekā parasti, naftas cenu un jau minēto augošo koncentrāciju banku sektorā, reālie ieguvēji varētu būt tādi banku sektora lielie uzņēmumi kā Sberbank un VTB.

 

Ko varam secināt, meklējot investīcijas austrumu virzienā? Iekšzemes patēriņa pieauguma ietekmētā mazumtirdzniecība vai banku sektors izskatās diezgan pievilcīgi. Tomēr ir jāatzīst, ka Krievija joprojām ir sociālo likstu nomocīta valsts, kuras likteni (tostarp tajā veikto investīciju likteni) galu galā lems izejvielu cenas, nevis strukturālas izmaiņas vai dabīga ekonomikas izaugsme. Tādēļ tiešā investēšana izejvielās daļai investoru vienmēr būs kā pragmatiska alternatīva.

 

Kā investēt Krievijā?

Krievijas akciju sabiedrības. Viens no vienkāršākajiem veidiem, taču nepieciešama pastāvīga informācijas meklēšana un izpēte.

Līgumi par cenu atšķirībām CFD (angļu val. contract for differences) vai nākotnes darījumi. Tie ir instrumenti, kas paredzēti aktīvai tirdzniecībai izejvielu tirgos, bez tiešas izejvielu piegādes.

Biržā tirgotie fondi (angļu val. exchange traded fund — ETF). Diezgan vienkāršs investēšanas veids,  kas ļauj netieši iegūt līdzdalību gan akciju, gan izejvielu tirgos.