Pēteris Strautiņš, Luminor ekonomists
Pēteris Strautiņš, Luminor ekonomists
Šāds kādreiz slavenās firmas Auseklītis reklāmas pārfrāzējums nāk prātā, runājot par covid-19 atšķirīgo ietekmi uz Latvijas ekonomiku un galvenokārt izejvielas eksportējošajām ekonomikām. Nav šaubu, ka kroņvīrusa radītais kaitējums mums būs liels. Taču Latvija un citas zemes, kurām ir daudzveidīgs preču un pakalpojumu eksporta portfelis, pārdzīvos vieglāk nekā valstis, kuras lielu daļu ienākumiem gūst no viena vai dažiem produktiem, kas turklāt ir kāds no energoresursiem vai metāliem.
Energoresursu un izejvielu cenas svārstās vairāk nekā patēriņa, starppatēriņa vai kapitāla preču cenas, jo to pieprasījums un piedāvājums nav elastīgs. Pat naftas patēriņa kritums par dažiem procentiem var radīt tās cenas kritumu par desmitiem procentu. Taču šoreiz pat patēriņa kritums ir mērāms desmitos procentu, Starptautiskā Enerģijas aģentūra vērtē, ka aprīlī pasaulē patērē par 29 miljoniem barelu dienā (mbpd) mazāk nekā pirms krīzes, kad patēriņš sasniedza 100 mbpd.
Tāpēc ir likumsakarīgi, ka naftas cenas starptautiskais Brent indekss ir krities apmēram trīskārt, bet ASV naftas WTI indekss īslaicīgi pat kļuva negatīvs. Skaidrs, ka naftas cenas galu galā nosaka pieprasījums nevis pēc pašas naftas, kuru nepārveidotā veidā gandrīz nevienam nevajag, bet pēc naftas produktiem. To cenu līknes ir visumā līdzīgas naftas cenu izmaiņām, taču sakritība nekad nav precīza. Tā tas ir gan “normālos” apstākļos, gan šobrīd. Piemēram, naftas produktu cenas ietekmē gadalaiki. Benzīns ir salīdzinoši dārgāks siltajā gadalaikā, kad cilvēki dodas ceļojumos ar privātajām automašīnām. Savukārt dīzeļdegvielas cenas ziemā ietekmē šī un līdzīgu produktu izmantošana apkurē. Šeit runa par Ziemeļu puslodes sezonām, te dzīvo lielākā daļa pasaules iedzīvotāju.
Kroņvīrusa krīzes laikā par vienu no noteicošajiem naftas un tās produktu cenu veidojošajiem faktoriem kļuvis glabāšanas jaudu izsīkšanas risks. WTI naftas ar piegādi maijā cena līdz gandrīz mīnus 40 dolāriem par barelu nokritās tāpēc, ka tirgotājiem vairs nebija vietas, kur to uzglabāt. Nafta šajā valstī tiek iegūta galvenokārt Meksikas līcī un tā reģionā, savukārt lielākie ekonomiskās aktivitātes centri ir Atlantijas un Klusā okeāna piekrastē.
Lielākais naftas un tās produktu vadu krustpunkts, kā arī naftas uzglabāšanas vieta ir Kušingas pilsēta Oklahomā. Jau iepriekš “pudeles kakla” efekti šajā vietā šūpoja starpību starp Brent un WTI cenu indeksiem, šoreiz efekts ir tik ekstrēms tāpēc, ka patēriņa pārmaiņas ir bijušas īpaši krasas, nedodot nozarei laiku piemēroties. Brent indekss mīnusu zonā vēl nav ciemojies, tas atspoguļo cenu galvenokārt ar tankkuģiem pārvadātai naftai, kuru nepieciešamības gadījumā var vest uz jebkuru pasaules vietu, arī paši tankkuģi šādos laikos kļūst par svarīgu uzglabāšanas iespēju.
Rakstam pievienotais grafiks rāda, kā atduršanās pret uzglabāšanas jaudu griestiem vai bažas par šādu risku šogad ir šūpojusi arī naftas produktu cenas. Naftas bareli šeit ir pārrēķināti litros, lai būtu vieglāk salīdzināt. Ir pašsaprotami, ka normālos apstākļos benzīns un dīzeļdegviela ir dārgāki par naftu. To cena ir augstāka nekā vidējam naftas produktu portfelim, kas ietver arī bitumenu un citus lētākus izstrādājumus. Turklāt sava izdevumu daļa ir jānosedz naftas pārstrādātājiem. Tas ir liels vispārinājums, bet tipiska “cracking margin” jeb samaksa par naftas pārstrādi, ko varētu tulkot arī kā “pārtvaicēšanas starpība” ir ap 15%. Pērn vidējā dīzeļdegvielas cena biržās bija 23,0% virs Brent naftas cenas, bet benzīna: 12,9%. Šī starpība dažādās pasaules daļās var atšķirties, tāpēc šie skaitļi ir tikai orientējoši. Aviācijas degviela bija vēl nedaudz dārgāka.
Dīvaina šogad bijusi arī naftas un tās produktu cenas starpības “uzvedība”. Pērn tā mainījās mierīgi un plūstoši, atbilstoši normālam sezonālam ritmam. Janvārī benzīns vidēji bija par 3,0% lētāks nekā nafta, bet jūlijā par 24% dārgāks, decembrī starpība atkal noplaka līdz 8%. Savukārt šogad, sākoties lielajam naftas cenu kritumam, 9.martā benzīns bija par 39% dārgāks, acīmredzot naftas tirgus ātrāk reaģēja uz ziņām par notiekošo un vēl gaidāmo patēriņa kritumu. Savukārt jau 23.martā benzīna vairumtirgus acīmredzot jau bija “aizrijies” ar patēriņa krituma radīto pārpalikumu un šis produkts bija par 36% lētāks nekā Brent nafta. Savukārt 23.aprīlī starpība atkal bija pozitīvi 32%.
Cenas, kuras par naftas produktiem maksā Jānis Šoferis un Anna Braucēja, uzvedas daudz “mierīgāk”. Daļēji tā ir vispārēja ekonomiska likumsakarība — patērētāju produktu cenas mazumtirdzniecībā svārstās daudz mazāk nekā izejvielu cenas vairumtirgos. Cenas pienam pudelēs mainās daudz lēnāk nekā cenas norēķinos par svaigpienu starp zemniekiem un pārstrādātājiem. Vēl attālāka ir sakarība starp graudu un maizes cenām. Katrā darījumu ķēdes posmā ir savs cenu inerces buferis, kā arī citas izmaksu komponentes — ražošanas iekārtas, darbinieku algas, transports u.t.t.
Degvielas tirgū cenu svārstības papildus amortizē arī nodokļi. Piemēram, benzīna cenas “nedegošā” daļa ir 62 eiro centi — akcīzes nodoklis un PVN šai cenas komponentei. Tātad, pat tad, ja naftas cena ilgstoši būtu nulle, benzīna cena turētos virs 80 centiem, jo pārstrādes, transporta un tirdzniecības izdevumi nekur nepazustu. Ideālā pasaulē nebūtu nodokļu, taču akcīzes nodoklis degvielai ir viens no saprātīgājiem valsts budžeta pildīšanas veidiem — tas mudina mazāk tērēt produktu, kas ir importēts un piesārņo gaisu.
Šis būs ļoti sarežģīts gads Latvijas ekonomikai un tās “klientiem” – uzņēmumiem un mājsaimniecībām. Bezdarbs pieaugs, daļai strādājošo ienākumi samazināsies. Taču vidējam Latvijas eksporta produktam pieprasījums nesamazināsies par 30% un cena nesaruks trīskārtīgi. Ja naftas cena nostabilizēsies pie 20 dolāriem par barelu, tad par naftas produktu importu gadā tērēsim apmēram par 500 miljoniem eiro mazāk, ietaupot ap 1,7% no IKP. Lētāka enerģija palīdzēs mums šo grūto periodu pārdzīvot.
Naftas un naftas produktu cenas litros kopš pērnā gada sākuma
