Pēteris Strautiņš par 2012.gada 1.ceturkšņa IKP datiem

 

Gan uzzinot par ekonomikas pieauguma tempu šā gada pirmajā ceturksnī, gan sīkāk papētot izaugsmi virzošos faktorus, rodas milzu vēlēšanās šo kopainu nofotografēt un iespējami lielākajā palielinājumā pielikt pie sienas. Tik labi sen nav klājies un varbūt kādu laiku arī neklāsies, - nemierīgos laikos dzīvojam. 

 

Runājot par nozaru datiem, līdera dzelteno krekliņu joprojām valkā būvniecība. Jāatzīmē gan, ka arī kritums tai iepriekš bija vislielākais. Gan šogad, gan nākamgad perspektīvas šai nozarei ir ļoti labas, lielā mērā pateicoties ES fondu līdzfinansētiem infrastruktūras un sabiedrisko celtņu projektiem, arī privātajam pieprasījumam noteikti jāaug. Pārliecinoša otrā vieta tempa ziņā ir rūpniecībai, taču tajā izaugsme būtiski piebremzēsies, un izmaiņām tieši šajā nozarē būs lielākā negatīvā ietekme uz kopējā izaugsmes tempa izmaiņām. Tas nenozīmē, ka rūpniecībai klāsies slikti, tikai mazāk labi, bet, tā kā tās īpatsvars ekonomikā ir pamatīgi pieaudzis, sasniedzot 15.1% (tas gandrīz precīzi atbilst ES vidējam rādītājam), jebkādām nozīmīgām rūpniecības izaugsmes tempa izmaiņām būs jūtama ietekme uz makroekonomiskajiem rādītājiem. No visām nozarēm tieši apstrādes rūpniecība ar tās 16.5% gada pieaugumu devusi pārliecinoši vislielāko ieguldījumu ekonomikas briedināšanā. Būvniecība augusi par 28.5%, bet tās īpatsvars ekonomikā vienalga sasniedza tikai 3.5%. Vēl būtiska kopējā ietekme bijusi tirdzniecībai, tās īpatsvars ir līdzīgs kā rūpniecībai, bet izaugsmes temps uz pusi mazāks. Pārējo nozaru devums ir bijis salīdzinoši neliels. Ja kādam šķiet, ka bankas ir nepietiekami cietušas, lai paskatās uz finanšu pakalpojuma sektora rādītājiem, kurā izlaide atkal kritusies, bet iepriekš vērā ņemama izaugsme šajā nozarē nebija atsākusies. Finanšu jomā notiekošajiem procesiem ir ļoti liela inerce. Finanses bija vienīgā joma, kurā izlaide samazinājās, neskaitot enerģētiku, kuru ietekmēja laika apstākļi.

 

Kopumā dati par nozaru dinamiku īpašus jautājumus nerada, vien nedaudz jāpabrīnās par transporta nozares lēno kustību uz priekšu. Ir tiešām grūti iedomāties, kā to savienot ar tranzīta pieaugumu apmēram par piektdaļu, kā arī neizbēgami straujo iekšzemes pārvadājumu kāpumu līdz ar ražojošo nozaru un patēriņa celšanos. Šķita, ka transportā izaugsmei bija jābūt tuvu 10%, bet saskaitīti vien četri. Nevēlos nevienu apsūdzēt paviršībā, vien būtu interesanti iegūt padziļinātu analīzi. Šoreiz vismaz tik ļoti dīvaini vairs neizskatās nekustamo īpašumu nozare, kurā iepriekš tās pakalpojumus patērējošo nozaru straujas izaugsmes apstākļos it kā bija kritums, bet tagad ir izaugsme par 1.4%. 

 

Arī IKP izlietojuma pusē viss vairāk vai mazāk atbilst gaidītajam, tikai investīciju pieaugums ir patiešām grandiozs, bruto pamatkapitāla veidošana kāpusi par 39% reālā izteiksmē. Jāpiebilst, ka iepriekšējos gados Latvija ir izcēlusies ar augstu īpatsvaru ieguldījumiem mašīnās un iekārtās, kas ir pati „karstākā” komponente no izaugsmes veicināšanas viedokļa, un tā tas varētu būt arī šoreiz. 

Tas jau ir dzirdēts simt un vienu reizi, taču jāpiemetina, ka 2.ceturksnī izaugsme visdrīzāk ir piebremzējusies un arī sekojošajos ceturkšņos varētu būt piezemēta. Taču, ja vien krīze eirozonā neatrisināsies sprādzienveidīgi, izaugsme Latvijā turpināsies. Nav gluži tā, ka tuvākajā nākotnē nebūtu pozitīvo faktoru. Pašlaik Latvijas laukos briest graudu rekordraža, tā pirmo reizi varētu pārsniegt divus miljonus tonnu, līdz ar to lauksaimniecības rādītāji gada otrajā pusē būs lieliski. Arī ļoti straujais investīciju kāpums šī gada 1. ceturksnī, kuram nav bijis precedenta tempu ziņā pat treknajos gados, pats par sevi ir pozitīva zīme. Par to pašu liecina arī neliels krājumu apjoma kritums 1.ceturksnī. Tāpēc par izaugsmes piebremzēšanos nevar runāt kā par kaut ko neizbēgamu, vien ticamu un tikai ārējo apstākļu dēļ. 

 

Kā jau visi tagad ir dzirdējuši, Latvija patlaban ir pirmajā vietā starp ES valstīm pēc ekonomikas izaugsmes tempa. Pirmā vieta ES valstu izaugsmes līgā Latvijai ir garantēta arī otrajā ceturksnī, bet ļoti ticama — gada otrajā pusē. Pirmajā pusgadā kopumā izaugsmes tempam ir jābūt virs 5%. 

 

IKP salīdzināmajās cenās pašlaik gandrīz precīzi atbilst 2006.gada līmenim, bet uz vienu iedzīvotāju tas nepārprotami ir lielāks. Tas parāda, cik liela nozīme cilvēku labklājības uztverē ir salīdzinājumam ar nesenu pagātni, jo toreiz norises ekonomikā sabiedrība uztvēra krietni pozitīvāk.