Pēteris Strautiņš par 2012.gada 4.ceturkšņa IKP ātro novērtējumu
Atkal jau piecinieks
Saskaņā ar CSP sniegto vērtējumu, pagājušā gada pēdējā ceturksnī ekonomikas izaugsmes temps piebremzējās, bet tikai nedaudz, līdz 1.3% kāpumam pret iepriekšējo ceturksni sezonāli izlīdzinātajos datos pretstatā 1.7% iepriekšējā periodā. Arī gada izaugsmes temps (sezonāli neizlīdzinātos datos) saruka pavisam, līdz 5.1%. Jau septīto ceturksni kāpums gada griezumā nav bijis mazāks par 5%.
Pēc ilgākiem laikiem CSP sniegtais sākotnējais vērtējums par IKP izmaiņām šķiet viegli optimistisks, taču pavisam nedaudz un būtiski sliktākus skaitļus martā neprognozēju. Pagājušā gada ietvaros izaugsme ir pakāpeniski nosliekusies no eksporta uz patēriņa pusi, jo īpaši 4.ceturksnī. Ja apstiprināsies sākotnējie dati, apjomu kāpums tirdzniecībā (+11%) ir pārsniedzis apstrādes rūpniecību (+6%) ar lielāko pārsvaru kopš 2008.gada sākuma. Arī šogad izaugsme varētu būt nedaudz vairāk koncentrēta patēriņa pusē, saglabājoties lielai atšķirībai starp Latvijas un tās eksporta tirgu vidējiem pieauguma tempiem.
No šodien publiskotajiem datiem izriet, ka pērn kopumā IKP pieauguma temps varētu būt bijis tieši tāds kā 2011.gadā (+5.5%), ekonomika burtiski zobojas par mēģinājumiem prognozēt tās gaitas, jo viedoklis par to, ka 2012.gadā izaugsme būs lēnāka, gada sākumā bija vienprātīgs. Jāpiebilst, ka šobrīd tieši tāds ir arī viedoklis par 2013.gadu un prognozēšana pieredze šiem vārdiem šobrīd piešķir ironisku nokrāsu.
IKP ir vissvarīgākais no visiem ekonomikas indikatoriem, jo tas ir visaptverošākais. Tajā pat laikā jaunāko datu paziņošana nereti sniedz visai maz jaunas informācijas, jo priekšstati par norisēm ekonomikas dzīlēs ir jau izveidojušies pirms tam. Sevišķi, ja ir runa par t.s. ātro novērtējumu, kā šoreiz. Tā ir iespēja izteikties par plašākiem saimniecisko procesu izpratni skarošus jautājumus.
Ar apskaužamu vai varbūt drīzāk neapskaužamu regularitāti pāri Latvijas kalniem un lejām aizbrāžas kolektīva nopūta par to, ka ekonomikas izaugsme ir redzama makroekonomikas datos, bet nav redzama maciņos. Kārtējais šādu sajūtu uzbangojums ir bijis jūtams pēdējo mēnešu laikā. Ir labi redzami un saprotami iemesli, kāpēc šāds viedoklis ir populārs, tas nav gluži bez jebkāda empīriska pamata. Izaugsmes atsākšanās ir palīdzējusi daudziem, bet ne visiem un visdrīzāk ne vairākumam. Tajā pat laikā neticu, ka cilvēki nevēl labu tiem apmēram 30 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kas pērn sāka strādāt pēc bezdarba perioda vai ka ziņas par bezdarba mazināšanos ir pilnīgi paslīdējušas gar ausīm. Nav šaubu, ka tieši kādreizējiem bezdarbniekiem pozitīvās pārmaiņas bija visnepieciešamākās.
Drīzāk te jaušama dziļa, instinktīva nepatika pret ideju, ka var būtu labs kaut kas tāds, kas iziet ārpus personiskās pieredzes rāmjiem, agresīvs anti-kolektīvisms, vienlaikus turpinot sagaidot lielas rūpes no valsts puses. To var raksturot arī kā dziļu nepatiku pret kopējā labuma ideju, kas mūsu vēsturē ir tik daudz ļaunprātīgi izmantota.
Turklāt cilvēku vairākums priekšstatus par pasauli veido, nevis tiecoties to objektīvi izzināt, bet pielāgojot priekšstatus savam psiholoģiskajam komfortam. DNB Latvijas Barometrā regulāri starp zemākajiem ir vērtējums par iespējām atrast labu darbu, pērnā gada izskaņā tas bija mīnus 48 punkti. Tajā pat laikā vērtējums par ģimenes materiālo stāvokli bija mīnus 18 punkti, tātad joprojām negatīvs, taču daudz tuvāk nullei nekā iespēju atrast labu darbu vērtējumam.
Tā kā lielākā daļa ekonomiski aktīvo pelna ar algotu darbu, šie rezultāti izskatās pretrunīgi. Daudzi respondenti, kas acīmredzot spējuši atrast pieņemamu darbu, kaut kādu iemeslu dēļ domā, ka to nespēs citi. Šādas situācijas neapšaubāmi ir iespējams, taču nav iespējama situācija, ka tik ļoti atšķiras apmēram 1000 cilvēku lielas nejaušas izlases ekonomiskās iespējas salīdzinājumā ar kopumu. Varbūt šajā gadījumā nostrādā tas, ka katru gadu jaunu darbu meklē samērā neliela daļa cilvēku, līdz ar to viņi par šīm iespējām spriež nevis no personiskās pieredzes, bet no sabiedrībā valdošajiem priekšstatiem, kas Latvijā mēdz būt krāsoti tumšos toņos.
Vienmēr būs ieinteresētie — tie var būt politiski spēki, masu mēdiji, par kaut ko neapmierinātas uzņēmēju interešu grupas, kas vēlēsies uzturēt sabiedrībā negatīvu noskaņojumu. Tas nepārsteidz, taču pārsteidz nevēlēšanās pretoties prāta apmiglošanai un pat tīksmināšanās par ļaušanos šim procesam.