Mēs izmantojam sīkdatnes, lai padarītu lietošanas pieredzi ērtāku. Piekrīti sīkdatņu izmantošanai!
Bezdarba kritums paātrinās
Norises darba tirgū ir viens no mīklainākajiem procesiem Latvijas ekonomikā pēdējā laikā. Darbaspēka apsekojums vēsta, ka strādājošo skaits pērn saruka, bet citi dati liek domāt, ka drīzāk notika pretējais. Tāpat rodas jautājums — kāpēc pie ļoti līdzīga ekonomikas pieauguma tempa darbaspēka apsekojums pērn uzrādīja krasi atšķirīgas un pretējas strādājošo skaita izmaiņas Latvijā un Lietuvā. Šodien publicētie darbaspēka apsekojuma dati par situāciju šī gada sākumā jau veicina harmoniskāku prāta stāvokli, tie uzrāda neliela nodarbināto skaita kāpuma atjaunošanos, kaut izmaiņas pēdējos divos gados kopumā bijušas minimālas.
Tā kā darbaspējīgā vecuma cilvēku skaits samazinās, nodarbinātības stabilitāte nāk apvienojumā ar darba meklētāju īpatsvara kritumu, kas ir paātrinājies. Pērn tas vidēji bija samazinājās par vienu procentpunktu, šī gada sākumā temps paātrinājies līdz 1.7pp, līmenim sarūkot līdz 10.2%. Šī procesa spoguļattēls ir nodarbināto īpatsvara kāpums, tas 15-74 gadu vecuma grupā sasniedzis 59.7%. Šis indikators gada 1.ceturksnī augstāks ir bijis tikai 2008. gadā. Tātad ir pārsniegts 2007. gada līmenis, kad situāciju darba tirgū nevarēja raksturot citādi kā ekstremālu pārkaršanu. Šobrīd tādas nav, darba tirgu varētu dēvēt par „diezgan siltu”. Tātad strukturālā bezdarba līmenis Latvijā ir samazinājies. Viens no galvenajiem faktoriem varētu būt attīstības centros dzīvojošo īpatsvara pieaugums — kopējā iedzīvotāju skaita sarukums dot atlikušajiem iespēju dzīvot ekonomiski izdevīgākās vietās. Palīdz arī izglītības līmeņa kāpums, augstāko izglītību ieguvušo īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopumā šī gada sākumā bija vēsturiski augstākajā līmenī, bet to cilvēku īpatsvars, kuriem ir pamatizglītība vai zemāka, ir tikai puse no 2002. gada sākuma rādītāja. Ir arī kāds negatīvs stimuls, kas veicina nodarbinātības pieaugumu — tā ir pensionēšanās vecuma pakāpeniskā celšana. Strādājošo Latvijas iedzīvotāju kopums kļūst ne tikai izglītotāks, bet arī aktīvāks. Šī gada sākumā vēsturiski augstākajā līmenī bija to cilvēku skaits, kuriem ir ienākumi no privātprakses vai uzņēmējdarbības un šis skaits ir gandrīz divreiz lielāks nekā 2002. gadā, par spīti mazākam iedzīvotāju skaitam.
Pakalpojumu cenu diezgan straujais kāpums (pakalpojumu inflācija svārstās ap 3%) apvienojumā ar visai spraigo algu pieaugumu liecina, ka bezdarba līmenis, lai arī joprojām ap 10%, jau ir inflāciju viegli veicinošs. Taču t.s. dabiskais bezdarba līmenis mūsu valstī ir diezgan stiepjams jēdziens. IKP dati rāda, ka atalgojuma attiecība pret kopējiem ienākumiem Latvijā vēl ir krietni zem ES vidējā līmeņa. Tālākā nākotnē gaidāma gan šī rādītāja, gan cenu līmeņa konverģence. Ārējā konkurētspēja šobrīd ir diezgan laba un tā var „pārdzīvot” ilgstošu darba tirgus atrašanos, ja tā varētu teikt, maigas pārkaršanas stāvoklī. Tas būs process, kas ar vilinošāku darba piedāvājumu palīdzību pamazām vilks ļaudis ārā no apātijas un ekonomiski bezcerīgo reģionu pakšiem. Uzskatu, ka nav neiespējami līdz desmitgades beigām nonākt pie nekustamo īpašumu buma gadu bezdarba līmeņa (5-6%), šoreiz ilgtspējīgā veidā.
Piebildīsim, ka darbaspēka apsekojuma dati uzrāda kopš 2008. gada mazāko darbu atrast cerības zaudējušo skaitu jeb 23.7 tūkstoši, krīzes karstākajā brīdī viņu bija apmēram divreiz vairāk. Par valsts iedzīvotāju dzīves pakāpenisku ieiešanu normalitātes sliedēs liecina arī tas, ka augstāko īpatsvaru (76.5%) sasniedzis darbinieku īpatsvars, kuri strādā tipisku darba laiku jeb 40 stundas nedēļā. Iepriekšējās desmitgades sākumā tādu bija tikai ap 40%, daudzi vai nu nevarēja atrast pilna laika darbu, vai bija spiesti strādāt ļoti daudz.