Pēteris Strautiņš par mazumtirdzniecības apgrozījumu 2012. gada februārī

Mazumtirdzniecības apgrozījums februārī ir sarucis, bet ar soli, kas ir mazāk nekā puse no janvārī notikušā lēcienveidīgā kāpuma. Pārdošanas apjoms februārī pret janvāri sezonāli izlīdzinātajos datos samazinājās par 2.2%, bet joprojām ir par 3.1% augstāks nekā pērnā gada beigās.

Apgrozījuma kāpums ir palicis tieši uz divciparu „zonas” robežas: 10.0%. Šāds apgrozījuma kāpums šķiet atbilstošs eksporta dinamikai, kreditēšanas tendencēm un citiem patēriņu ietekmējošajiem faktoriem. Sagaidāms, ka pavasara mēnešos gada pieaugums paliks aptuveni šajā līmenī, bet par dažiem procentpunktiem samazināsies vasarā. Runājot par strukturālajām izmaiņām mazumtirdzniecības struktūrā, jāatzīmē, ka šobrīd labs gada pieaugums ir ne tikai ilglietošanas precēm, bet arī pārtikai, kas jau ceturto mēnesi ir ap 5%. Tas varētu liecināt, ka ekonomikas izaugsmes atjaunošanās jau palīdz plašākam cilvēku lokam.

Mazumtirdzniecības pozitīvajai dinamikai ir pietiekami dziļas saknes, par ko cita starpā liecina arī vakar Eiropas Komisijas publicētie Latvijas mājsaimniecību un uzņēmumi noskaņojuma marta indeksi. Kopējais indekss ir nedaudz pasliktinājies, jo pesimistiskāki kļuvuši patērētāji - acīmredzot tāpēc, ka degvielas cenas pārsniedza psiholoģisko robežu. Taču cenu kāpums temps ir līdzīgs pirms gada piedzīvotajam, tā ietekme uz spēju palielināt citus tēriņus nebūs izšķiroša, bet psiholoģiskajam efektam drīz jāpāriet. Turpretim uzņēmēju noskaņojuma indeksu komponentes parāda, ka mājsaimniecību kopējā pirktspēja turpmākajos mēnešos drīzāk uzlabosies par spīti cenu kāpumam. Proti, tirdzniecības un celtniecības uzņēmumi martā ir strauji uzlabojuši prognozes par nodarbināto cilvēku skaitu nākotnē, bet ražošanas un pakalpojumu uzņēmumu gaidas par darbavietu skaita izmaiņām ir palikušas aptuveni līdzšinējā, pozitīvajā līmenī. Tātad uzņēmēji faktiski prognozē ievērojamu bezdarba samazināšanos, kas savukārt ietekmēs patēriņu. IKP dati liecina, ka krīzes laikā algu īpatsvars kopējā ienākumu struktūrā ir krasi samazinājies, bet agri vai vēlu šim procesam ir jāvirzās uz pretējo pusi, uzlabojoties algotā darba veicēju pozīcijai darba tirgū, pieaugot gan darbavietu skaitam, gan algām. Tēlaini  runājot, ekonomikas pieauguma radītais siltums turpinās izplatīties sabiedrības ķermenī. Izaugsmes procesam balstoties uz arvien plašāku faktoru kopumu, tikai patiešām graujošs notikumu pavērsiens kādā no pasaules ekonomisko un politisko krīžu degpunktiem var novirzīt mūs no izaugsmes ceļa.

Tas nav neiespējami, bet kļūst arvien mazāk ticami. Eirozonas ekonomika pinas neatšķetinātu pretrunu valgos, bet sagaidāms, ka šogad Eiropa ne spēs no tiem atsvabināties, ne sevi tajos nožņaugs. Šobrīd eirozonā ir vairākas zombij-ekonomikas un krietns pulciņš zombij-banku, kas nespēj atjaunot savu finansiālo veselību. Pūšanas procesi Spānijas nekustamo īpašumu tirgū un Grieķijas valsts finansēs turpināsies, bet sagaidāms, ka Eiropas Centrālā Banka turpinās darīt visu, lai novērstu finanšu sistēmas krahu, iepludinot tirgū naudas resursus. Situācija stipri līdzināsies Japānai deviņdesmitajos gados, kurā pēc aktīvu cenu burbuļa nenotika slikto parādu problēmas atrisināšana pašā saknē, bet arī netika pieļauts ekonomikas krahs. Tas padarīs faktiski neizbēgamu arī zemu procentu likmju politikas turpināšanos, kas straujāk augošajām eirozonas valstīm un arī zemēm, kuru valūtas ir piesaistītas eiro, kā Latvijai, kādā brīdī var nozīmēt pat jaunus ekonomikas pārkaršanas riskus. Taču pagaidām tas ir tikai nākotnes risks, šobrīd vērojamais patēriņa un investīciju kāpums mūsu ekonomikas stabilitāti neapdraud. Kā bija teikts vienā no iepriekšējiem komentāriem, šobrīd Latvija ir ekonomikas cikla „saldajā punktā” — izaugsmi palīdz uzturēt krīzes radītās bezdarbnieku armijas atgriešanās darba tirgū, bet tautsaimniecība vēl vairākus gadus var augt pašreizējā tempā, neradot visaptverošu darbaspēka trūkumu, jo īpaši tāpēc, ka liela daļa ekonomisko emigrantu ir gatavi atgriezties, ja varēs atrast labu darbu.