Pēteris Strautiņš par patēriņa cenu izmaiņām 2013.gada martā

Inflācijas pēdējais bastions vēl turas

Gada inflācija martā vēl nedaudz samazinājās, no superzema līmeņa līdz vēl zemākam — no 0.3% līdz 0.2%. Taču cenu pieaugums pret februārī par 0.5% vismaz aizkavēja iespējamās deflācijas atnākšanu, šāda varbūtība gan vēl saglabājas aprīlī, kaut neliela. Atlikušais inflācijas kriksītis var izrādīties ciets rieksts, jo aprīlī sezonālu faktoru dēļ mēdz jūtami pieaugt pārtikas un apģērbu cenas.

Tieši no vietējiem faktoriem vairāk atkarīgās pakalpojumu cenas ir tieši tādas pašas, kā pirms gada, bet importa vairāk virzītās preču cenas ir gada laikā pieaugušas par 0.3%. Kopējo inflāciju vairāk nekā pilnībā apmērā izskaidro pārtikas cenu pieaugums, bet nepārtikas preču cenas gada laikā kļuvušas par 0.3% zemākas. Starp sīkākām preču kategorijām īpaši izteikts cenu kāpums gada laikā bijis olām (par 15%) un kartupeļiem (par 13.7%), bet straujš kritums jau atkal sakaru pakalpojumiem, par 6.8%. Brīžos, kad šķiet, ka sakaru cenas Latvijā vairs nu nekādi nevar samazināties, tas tomēr notiek. Pārsteidzoši krasi martā cenas samazinājušās arī mēbelēm, par 4.7%.

Ir pārtrūkusi iepriekšējos mēnešos novērotā apģērbu un apavu deflācija, taču tā varētu atgriezties sekojošajos mēnešos, jo jūtama izpārdošanu aktivitāte. Jāatzīmē, ka šo preču cenas martā bija nedaudz zemākas nekā tālajā 1999.gadā, kad algu līmenis bija vairākkārt zemāks par pašreizējo.

Inflācija ir kļuvusi zemāka nekā, šķiet, jebkurš analītiķis bija prognozējis pirms pusgada vai gada, vismaz publiski. Ekonomikas ekspertu neattapība nav nekas jauns, taču inflācijas niecīgums nes interesantas ziņas. Piemēram:

• T.s. strukturālais bezdarbs varētu būt mazāks nekā domāts iepriekš. Citiem vārdiem, ekonomika var augt straujāk un ilgāk, neveicinot inflāciju. Citiem vārdiem, izlaide starp faktisko un potenciālo izlaides apjomu ir lielāka.
• Tas skan labi, ar to gan saistīts mazāk patīkams vēstījums — bezdarba nodarītais ekonomiskais kaitējums un emocionālais kaitējums ir lielāki nekā izriet no „oficiālā” stāsta par jaunāko tautsaimniecības vēsturi.

Ir daži acīmredzami iemesli, kāpēc strukturālais bezdarbs varētu būt zemāks nekā vērtējumos, kas lielā mērā balstīti uz pagātnes pieredzi. Piemēram, pieaugusi iedzīvotāju koncentrēšanās ekonomiski aktīvākajos reģionos. Bezdarbam Latvijā lielā mērā ir tieši ģeogrāfisks raksturs. Samazinās cilvēku nīkšana vietās bez attīstības perspektīvām, taču tas arī ir signāls, ka novadiem, kurus izaugsme līdz šim nav apciemojusi, tās gaidīšana kļūst arvien bezcerīgāka. Taču runājot par valsts iedzīvotājiem kopumā, viņu gatavība paciesties un dzimtenes plašumos gaidīt savā makā iekrītam izaugsmes augļus varētu būt lielāka, nekā vērtēts pesimistiskākajās prognozēs.