Pasaules un Baltijas valstu apskats

20.04.2022

Kopsavilkums

Mēs publicējam šo apskatu laikā, kad ekonomiskās grūtības pasaulē arvien pieaug un pastiprina viena otru. Miera periods pēc Otrā pasaules kara turīgajās pasaules valstīs un salīdzinošā drošības sajūta veicināja labklājības pieaugumu. Krievijas iebrukums Ukrainā ir pēdējo desmitgažu lielākais drauds Eiropai. Tam būs milzīga globāla ietekme – mainīsies tirdzniecības plūsmas, par prioritāti izvirzot drošības apsvērumus un cīņu par globālo ietekmi, nevis komerciālu loģiku.

Karš Ukrainā un ar to saistītās sankcijas veicina preču cenu pieauguma tendenci, kas bija aizsākusies jau pērn. Papildus augstajām cenām svarīgāko preču, tostarp metālu (niķelis, pallādijs) un pārtikas (kvieši, kukurūza), piegāžu apjomi ir ierobežoti. Uzņēmējdarbības vides un patērētāju pārliecība ir mazinājusies. Nulles Covid politika Ķīnā izraisa jaunu mājsēžu vilni, un tas rada papildu spriedzi piegādes ķēdēs. Ķīnas mājokļu tirgus lēnām virzās uz potenciāli ļoti nopietnu krīzi. Ir vērojamas ASV ekonomikas pārkaršanas pazīmes, kas varētu prasīt spēcīgu monetārās politikas reakciju. Tātad šajā apskatā aptvertajā 2022. un 2023. gada periodā visos trīs galvenajos pasaules ekonomiskajos centros ir prognozējama zemāka izaugsme vai pat lejupslīde. Tādējādi ārējā vide Baltijas valstu ekonomikām 2022. gada atlikušajā daļā un 2023. gada sākumā būs sarežģīta. Mēs varam cerēt, ka 2023. gadā izaugsme paātrināsies, jo šīs desmitgades pirmo trīs gadu dramatiskie notikumi pasaulē, cerams, būs aiz muguras.

Šī apskata struktūra atšķiras no mūsu iepriekšējiem ziņojumiem. Salīdzinot ar kara iespējamo iznākumu Ukrainā un ar to saistīto sankciju režīmu, visi pārējie faktori īstermiņā nobāl. Ilgtermiņā Baltijai liela nozīme ir tam, kāda nākotnē būs pati Krievija. Šīs tēmas nevar apiet, taču to sarežģītības un iespējamo scenāriju virzošo spēku “neekonomiskā” rakstura dēļ mēs tās aplūkojam pielikumā.

Vispārīgā globālā makroekonomiskā vide

Pasaules ekonomikas izaugsmes temps 2022. gada sākumā bija virs vēsturiski vidējā, tādējādi kompensējot pandēmijas radīto apjomu kritumu. 2021. gadā izaugsmes temps bagātajās valstīs bija aptuveni trīs reizes straujāks nekā tipiskā gadā, un bija paredzams, ka 2022. gadā tas joprojām būs aptuveni divas reizes straujāks, lielā mērā gan tā saucamā pārneses efekta dēļ. Taču tagad perspektīvas izskatās pavisam citādas.

Brīdinājuma signāli tika manīti jau pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, jo ASV ekonomika uzrādīja potenciālas pārkaršanas pazīmes, – tā piedzīvoja augstāko inflāciju pēdējo 40 gadu laikā (februārī 7,9%) un spriedzi darba tirgū (bezdarba līmenis samazinājās līdz 3,8%). Federālo rezervju sistēma sāka paaugstināt procentu likmes, reaģējot uz kritiku, ka monetārā politika ir nedaudz atpalikusi no notikumiem ekonomikā. Ilgtermiņa dolāra likmes joprojām ir diezgan zemas, atspoguļojot mērenas nākotnes izaugsmes perspektīvas. Procentu likmju līkne bija uz īsu brīdi apvērsusies (divgadīgajām likmēm pārsniedzot 10-gadīgās likmes) jau pašā likmju paaugstināšanas cikla sākumā. Ja inflācija 2022. gadā pietiekamā mērā nesamazināsies, palielināsies iespēja, ka Federālo rezervju sistēmai būs būtiski jāpaaugstina procentu likmes, kas, iespējams, izraisīs krasu izaugsmes bremzēšanos vai pat recesiju, lai saglabātu uzticamību monetārajai politikai. Vēl nesen ilgtermiņa (nākamo 10 gadu) vidējās inflācijas prognozes finanšu tirgos bija stabilas, citiem vārdiem, ienesīguma starpība starp 10 gadu obligācijām, kas ir un kas nav aizsargātas pret inflāciju, gandrīz visu laiku saglabājās zem 3%. Jaunākie rādītāji liecina, ka arī turpmākie inflācijas rādītāji var augt.

Politikas maiņa virmo gaisā arī Eiropā, taču šeit tā ir daudz piesardzīgāka. Eirozonā joprojām ir maz pazīmju, kas norādītu uz visaptverošu algu spiedienu. Provizoriskais inflācijas līmenis martā ir ļoti augsts (7,5%), taču šai inflācijai ir vairāk pārejošs raksturs nekā ASV, Eiropa gan ir īpaši neaizsargāta pret enerģijas cenu kāpumu. Atšķirībā no ASV, kur IKP pat pārsniedza pirmspandēmijas tendenci, eirozonā IKP joprojām krietni atpaliek no tās. IKP pieauguma temps pēdējā laikā ir bijis iespaidīgs (4,7% gada griezumā 2021. gada 4. ceturksnī), taču salīdzinājuma bāze joprojām ir pandēmijas. ECB savās jaunākajās (marta) prognozēs paredz 3,7% pieaugumu 2022. gadā bāzes scenārijā, taču tā pamatā esošie pieņēmumi kļūst apšaubāmi, jo ekonomiskās sankcijas vēršas plašumā, preču cenas saglabājas augstā līmenī un piegādes ķēdes ir pārrautas. Laikā, kad rakstām šo apskatu, situācija ļoti strauji mainās. Kara noziegumu atklāšana Ukrainā padara sankciju atcelšanu pret Krieviju maz ticamu, pat, ja karš beigsies, jo var sekot prasības (kas visdrīzāk netiks izpildītas) izdot kara noziegumos aizdomās turētos. Līdz ar to Krievijas tirgus zaudēšana un augstās enerģijas cenas ir fakts, un eirozonas lejupslīde kļūst arvien ticamāka.

Atšķirībā no Atlantiskās pasaules abās lielākajās Āzijas ekonomikās jau gada sākumā notika atdzišana. Pat ārkārtējais globālais izmaksu kāpuma spiediens Japānā spēja paaugstināt februāra inflāciju līdz 0,9%. Ķīna ziņoja par tādu pašu inflācijas likmi, tomēr pirms tam tā bija augstāka. Ķīnas ekonomiskās ekspansijas ilgtermiņa palēnināšanās turpinās, tās politikas izaicinājumi kļūst sarežģītāki. Gada IKP pieauguma temps 2021. gada 4. ceturksnī samazinājās līdz 4,0% (2021. gadā tas bija 8,1%, bet galvenokārt labvēlīgo pandēmijas bāzes efektu dēļ).

Izaugsmes temps jaunattīstības tirgos (neskaitot Ķīnu) jau 2022. gada sākumā bija nostabilizējies vēsturiski vidējā līmenī. Nākotnes perspektīvas jaunattīstības tirgos ir ļoti kontrastainas. Kaut arī augošās preču cenas kopumā pozitīvi ietekmē jaunattīstības tirgus, ASV dolāra procentu likmju kāpums un pastāvīgā pandēmijas ietekme uz tūrismu rada spēcīgu pretvēju. Uzmanības vērtas ir arī savdabīgās pašu īstenotās politikas izraisītās nepatikšanas Turcijā, kur gada inflācija sasniedza 61%, jo tās var ietekmēt eirozonu, kas ir svarīgs tirdzniecības partneris. Izejvielu importētājvalstis (Indija, Ēģipte) ir akūtu problēmu priekšā.

Lielākie riski – karš Ukrainā

Krievijas uzbrukums Ukrainai raksta tapšanas laikā, iespējams, jau ir nogalinājis desmitiem tūkstošu cilvēku un vēl miljonos ir iznīcinājis drošības sajūtu. Lai gan nekas nav ar to salīdzināms, mūsu apskats ir par ekonomiskiem aspektiem, un arī tie ir svarīgi. Starptautiskā tirdzniecība ir traucēta, un piegādes ķēdes ir pārrautas vai ir apdraudētas.

Pasaules finanšu institūcijas (piemēram, OECD un SVF) lēš, ka iebrukuma dēļ eirozonas IKP pieaugums 2022. gadā būs aptuveni par vienu procentu mazāks, pat ņemot vērā valdību atbalsta programmas. Galvenie iemesli tam ir eksporta zudums uz Krieviju un preču un izejvielu piegādes traucējumi. Eksporta tirgus zaudējums ir salīdzinoši neliels un pārvaldāms, jo 2021. gadā šī valsts veidoja 1,8% no pasaules ekonomikas (3,1%, ja mēra pēc pirktspējas paritātes, bet tas ir mazāk svarīgi, vērtējot ietekmi uz tirdzniecību).

Pastāvīgie un iespējamie preču piegāžu pārrāvumi rada daudz lielākus potenciālos riskus. Krievija ir viena no 3 lielākajām naftas ražotājām, tās naftas un naftas produktu eksports veido aptuveni 8% no pasaules patēriņa. Atkarība no Krievijas dabasgāzes rada lielas galvassāpes Eiropā. Atsevišķas nozares saskaras ar nopietniem apdraudējumiem, piemēram, pusvadītāju ražošanai nepieciešams neons, no kura 70% piegādā Krievija un Ukraina.

Lai gan kopējās enerģijas cenas (S&P GSCI apakšindekss) saglabājās zem vēsturiskajām virsotnēm un ir samazinājies kopš 8. marta, kas bija kara radītās spriedzes augstākais punkts finanšu tirgos, starptautiskās tirdzniecības pārtikas preču cenas sasniedz jaunus rekordus. Šajā nozarē izaicinājumi ir sarežģīti – cita starpā, Krievijas un Ukrainas tiešā daļa kviešu tirgū (attiecīgi 1. un 5. lielākais eksportētājs), Ukrainas loma dzīvnieku barības piegādēs un augstais Krievijas un Baltkrievijas uzņēmumu īpatsvars minerālmēslu tirgū. Jau tā augstās atsevišķu minerālmēslu veidu cenas kopš 24. februāra pieaugušas par 40%. Šī konflikta izraisītā pārtikas preču inflācija var provocēt politiskās nestabilitātes viļņus jaunattīstības tirgos, kas var izvērsties visā pasaulē un turpināties gadiem ilgi.

Ja vien Krievijā nenotiks radikālas politiskas pārmaiņas, kas to atkal padarītu par pieņemamu partneri, Rietumi pieliks ļoti daudz pūļu, lai mazinātu savu atkarību, pat ja karš drīz beigtos. Ir vērojami centieni daļēji aizstāt iespējamo enerģijas iztrūkumu ar papildu piegādēm no Venecuēlas, Irānas, pastāv arī papildu piegāžu iespējas no Saūda Arābijas un ASV slānekļa naftas atradnēm. Atjaunojamās enerģijas attīstība saņems papildu stimulu, kas jau ir radusi atspoguļojumus akciju tirgos.

Politika valstu līmenī daļēji mazinās negatīvās sekas. Līdz kara sākumam fiskālā politika prioritāri virzījās uz deficīta samazināšanu, jo pandēmija norima, taču turpmāk investīcijas aizsardzības nozarē un enerģētikas pārveide būs prioritāras attiecībā pret fiskālo konsolidāciju.

Lielākie riski – Ķīna

Kamēr pasaules lielākajā daļā Covid atkāpjas, Ķīnā ir līdz šim vissarežģītāko izaicinājumu laiks. Omikron variantu būs ļoti grūti kontrolēt ar sociālās distancēšanās pasākumiem, jo tas ir īpaši lipīgs. No otras puses, ļaujot vīrusam izplatīties, vienlaikus saslimtu liels skaits cilvēku, jo ķīnieši tiek imunizēti ar vietējām vakcīnām un, pastāvot nulles Covid politikai, viņi tikpat kā nav ieguvuši dabisko imunitāti pret Covid. Pašlaik valdība īsteno nulles Covid pieeju, kuras dēļ galvenajos ražošanas reģionos un ostās ir jāievieš mājsēdes. Nepiekāpība, pieturoties pie šīs stratēģijas, var radīt nopietnus traucējumus globālajās piegādes ķēdēs, jo pašlaik nav atrasts dzīvotspējīgs risinājums.

Turklāt briest vēl viena krīze, kas sāksies pakāpeniskāk un būs vieglāk pārvaldāma, taču varētu būtiski ietekmēt pasaules ekonomiku. Mājokļu būvniecības apjoms Ķīnā nav ilgtspējīgs, un tas katru gadu ir jāsamazina no aptuveni 15 līdz 10 miljoniem vienību, lai izvairītos no turpmāka pārpalikuma veidošanās. Hipotekāro kredītu izsniegšana Ķīnā ir kritusies pirmo reizi kopš tika sākta to statistiskā uzskaite. Augsta riska aizņēmēju emitēto obligāciju vērtība nekustamo īpašumu sektorā stabili samazinās jau vairāk nekā gadu, bet martā arī zema riska vērtspapīru emitenti sāka saskarties ar pieaugošām finansēšanas izmaksām. Tādējādi nozare zaudē pieeju finanšu tirgiem. Sistēmiska finanšu krīze Ķīnā nav gaidāma, taču nozīmīgs izaugsmes virzītājspēks tiks zaudēts. Tas ir svarīgi, jo Ķīna patērē 50–60% galveno metālu, piemēram, tēraudu, varu, alumīniju, un būvniecības nozare ir tas rijīgais zvērs, kas ir tās ekonomikas “kodolā”. Pozitīvi ir tas, ka minētais samazinās pieprasījumu pēc enerģijas un noteiktiem rūpnieciskajiem metāliem, atbrīvojot resursus enerģētikas pārveidei, kas ietver arvien lielāku elektrisko ierīču izmantošanu.

Baltijas valstis – kopējās tēmas

Pagājušais gads Baltijas valstīm bijis veiksmīgāks, nekā sākotnēji cerēts. Igaunijas izaugsmes temps (8,6%) bija apbrīnojams, lai gan lielā mērā to noteica vienreizēji faktori. Lietuva un Latvija auga gandrīz identiskā tempā - par ~ 5%. Baltijas valstu ekonomiku struktūra turpina mainīties, augot augsto tehnoloģiju pakalpojumu un preču īpatsvaram eksportā. Galvenā sliktā ziņa bija straujš inflācijas pieaugums gada beigās, taču gada vidējais rādītājs (3,2% līdz 4,6% diapazonā) joprojām bija pieņemams.

2022. gada perspektīvas gadu mijā bija diezgan labas, lielākā daļa prognožu visām trim valstīm grupējās ap 4% (Igaunijai nedaudz zemākas, jo 2021. gadā bija liela vienreizējo pozitīvo notikumu ietekme), taču šobrīd mēs raugāmies uz ļoti mērenu pieaugumu 1-2% robežās, jo ekonomika cieš no tiešiem eksporta ieņēmumu zaudējumiem, augošām preču cenām un zemākas patērētāju uzticības.

Ir ļoti grūti runāt par perspektīvām 2023. gadā. Ja karš Ukrainā drīz beigsies – vēlākais vasarā -, IKP pieauguma temps nākamgad varētu būt augsts virs vidējā, jo ekonomika 2022. gadā kompensēs neizmantotās iespējas. Ukrainas rekonstrukcija ar ES un citu ārējo finansējumu var radīt papildu stimulu Lietuvai, kurai ir vairāk biznesa kontaktu ar Ukrainu. Labvēlīgā scenārijā Baltijas valstis gūtu labumu no patērētāju un investoru uzticības atgūšanas un, iespējams, enerģijas cenu krituma – visticamāk, pateicoties papildu piegādēm no citiem avotiem. ES fondu finansētais valsts tēriņu un investīciju pieaugums ir pozitīvs faktors, ko pēdējā laika notikumi nav būtiski ietekmējuši, tas veicinās IKP pieaugumu gan 2022., gan 2023. gadā. Tomēr varam iedomāties arī ilgstoša konflikta scenāriju ar būtisku kaitējumu patērētāju un uzņēmēju noskaņojumam, strauji augošu militāro izdevumu slogu, iespējams, arī enerģijas importa pārrāvumiem un dažādām piegādes ķēdes problēmām. Pēdējie notikumi padara salīdzinoši optimistiskā scenārija iespējamību, mēs turpināsim rūpīgi vērot situāciju.

Reģiona drošības nelabvēlīgā uztvere var kļūt par šķērsli ilgtermiņa izaugsmei. Tā kā negatīva drošības uztvere līdzās demogrāfijai var kļūt par vienu no galvenajām Baltijas valstu attīstības ilgtermiņa problēmām, informācijas karš kļūst par nozīmīgu ekonomiskās politikas instrumentu. Taču drošības risks nav nekas jauns. Gluži otrādi, var iebilst, ka Baltijas drošība kopš 24. februāra faktiski ir uzlabojusies, tāpēc pastāv iespēja mainīt ārējo novērotāju viedokļus. Ir atklājušās Krievijas armijai raksturīgās vājās vietas, tā strauji zaudē karavīrus un ekipējumu, zaudē morāli. Rietumi ir mobilizēti politiski un militāri, ASV sūta vairāk karavīru uz Eiropu, Vācija un citas Eiropas valstis pārbruņosies, Somija un Zviedrija tuvojas NATO. Baltijas valstīm būs papildu izdevumi aizsardzības vajadzībām. Karš Ukrainā parāda, ka pašlaik ir vērojams vēsturē lielākais aizsardzības ieroču pārākums pār uzbrukuma ieročiem. Mazas armijas var radīt daudz problēmu uzbrucējiem, ja tās ir labi apgādātas un motivētas. Kopumā prognozes ir labvēlīgas, jo iebrukums nav bijis veiksmīgs un Ukraina ir labi aizstāvējusies.

Kara scenāriji

Kara iznākums Ukrainā ir svarīgs Baltijas valstu ekonomiskajām perspektīvām, jo:

karadarbības turpināšanās garantētu sankciju saglabāšanu un pat pastiprināšanu, likvidējot atlikušās tirdzniecības saites ar Krieviju;
miera līgums vai pamiers, kas atstāj kādas Ukrainas daļas Krievijas kontrolē, nenovestu pie pilnīgas vai pat daļējas sankciju atcelšanas;
ilgstoša kara scenārijs negatīvi ietekmētu priekšstatu par Baltijas valstu drošību, kaitējot tūrisma un atpūtas nozarēm;
miers tuvākajā laikā varētu novest pie daļējas sankciju atcelšanas, lai gan pierādījumi par kara noziegumiem, kas novedīs pie starptautiskas izmeklēšanas un, iespējams, arī pieprasījumiem Krievijai izdot aizdomās turētos (kas, visticamāk, tiks noraidīti), ir mazinājuši tirdzniecības normalizēšanās izredzes. Pat vislabākajos scenārijos RU/ES tirdzniecība pilnībā neatgūsies sakarā ar 1) nevēlēšanos finansēt Krievijas militārās atjaunošanas pasākumus drošības apsvērumu dēļ; 2) gan valdību, gan uzņēmumu izpratni par piegādes ķēdes riskiem.

Tūlītējs miers

Miers tuvāko nedēļu laikā (līdz 9.maijam). Optimistiskākais scenārijs, vēl iespējams, bet kļūst mazāk ticams katru dienu. Krievijas stratēģiskās izredzes ir apšaubāmas, tās spēki ir atkāpušies no lielākās daļas ziemeļu un izskatās iestrēguši dienvidos. Jo ilgāk karš turpināsies, jo vairāk spēku samērs, visticamāk, mainīsies par labu Ukrainai, jo tā apmāca lielu skaitu cīnīties gatavu kaujinieku un saņem NATO apbruņojumu, bet Krievijas zaudējumi pieaug. Tiek pieņemti jauni sankciju pasākumi, uzņēmumi iziet no tirgus, daudz kas no tā varētu būt neatgriezenisks. Tiek ziņots, ka Krievijas varas pārstāvji vēlas panākt kāda veida vienošanos pirms 9. maija parādes.

Tomēr mēs šo scenāriju uzskatām par maz ticamu. Diez vai Ukraina piekritīs kaut kam mazāk par pilnīgu Krievijas spēku aiziešanu (iespējams, izņemot Krimu un pirms iebrukuma DTR/LTR, bet arī tas ir arvien mazāk ticams), bet tas tiktu uzskatīts par pazemojumu no Krievijas puses un Putina režīmam radītu milzīgu nacionālistu spiedienu. Ukrainai ir laiks, tā var pagaidīt.

Tas, protams, ir labākais scenārijs no ekonomiskā viedokļa, taču šajā gadījumā būtu ilgstošas sekas, jo tirdzniecības attiecības ar Krieviju varētu normalizēties tikai pēc ilga laika.

Miers 2022. gadā

Kaujas turpinās vairākus mēnešus. Ukraina nosargā atbrīvotās teritorijas ziemeļos (Čerņihivas, Sumi, daļa Harkivas apgabala), bet Krievija saglabā savas pozīcijas dienvidos. Galu galā Krievija piekrīt noslēgt miera līgumu, ņemot vērā tās stratēģisko militāro strupceļu un vēlmi samazināt sankciju līmeni. Pēc strupceļa tiek panākts miera līgums. Iespējamais kompromiss, visdrīzāk, balstās uz Krimas jautājuma risināšanas atlikšanu, plašu Donbasa autonomiju, Ukrainas dalību ES, bet ne NATO utt.

Ekonomiskās sekas šajā scenārijā būtu līdzīgas iepriekšējam, tikai nedaudz sliktākas.

Iesaldēts konflikts

Šis scenārijs sākas kā “Vasaras miers”, bet tā rezultātā netiek noslēgts miera līgums. Tā vietā tiek noslēgts pamiers vai pat tikai samazinās kauju intensitāte, statiskajam konfliktam turpinoties gar nocietinātām pozīcijām, līdzīgi kā 2014.–2021. gadā. Esošās “tautas republikas” (DTR/LTR) nostiprina savu kontroli, iespējams, vēl viena tiek izveidota Hersonas apgabalā. Šāda situācija varētu turpināties gadiem ilgi.

Šos teritoriālos ieguvumus neatzīst ne Ukraina, ne gandrīz neviena pasaules valsts. Konflikts atgriežas līdzīgā stāvoklī kā 2014.–2021. gadā, taču plašākā teritorijā. Šāda situācija saglabājas vairākus gadus.

Šis ir otrs sliktākais scenārijs no ekonomiskā viedokļa – gadiem ilgi saglabājas augstas intensitātes sankciju režīms, bet drošības riska uztvere attiecībā uz Baltijas valstīm ir mērena.

Rekonkista

Ukraina ne tikai padzen Krievijas spēkus no ziemeļiem, bet arī atgūst Donbasa apgabala daļas, kas okupētas kopš 24.02.2022., labākajā gadījumā arī 2014. gadā zaudētās teritorijas, izņemot Krimu. Šī scenārija varbūtība pieaug, jo Krievija strauji izsmeļ savus cilvēkresursus un tehniskos resursus, morāle krītas, Ukraina sāk saņemt smago bruņojumu no Rietumiem. Aprīļa beigās mežiem kļūstot zaļiem, vieglajiem kājniekiem rodas papildu iespējas iekļūt aiz ienaidnieka līnijām. Viņi var radīt visaptverošus loģistikas un uzbrukuma organizācijas traucējumus, tādējādi veidojot piekļuves iespējas Ukrainas galvenajiem spēkiem.

Šādā scenārijā karš var noslēgties ar pamieru (ja Krievija nespēs atzīt savu neveiksmi) vai miera līgumu (kas uzlabotu tās izredzes atbrīvoties no sankcijām). Hipotētiskajā miera līgumā (visticamāk, 2022. gada 2. pusgadā) Ukraina varētu mazliet piekāpties, piemēram, piekrist neitralitātei, bet ar drošības garantijām (“NATO light”) un piekrist atlikt Krimas jautājuma atrisināšanu, bet neatzīt to par likumīgu Krievijas teritoriju.

Tas, protams, ir ļoti vēlams iznākums no humanitārā un drošības viedokļa, bet no ekonomiskā (sankciju) viedokļa daudz kas ir atkarīgs no tā, vai Krievija piekritīs miera līgumam.

Z kvadrātā

Krievija ievieš masveida mobilizāciju un turpina censties sagraut Ukrainu. Tā ne tikai iekaro visu Donbasu, bet arī virzās tālāk, ieņemot/atņemot lielāko daļu teritoriju uz austrumiem no Dņepras. Tādējādi augstas intensitātes kaujas turpinās arī pēc 2022. gada vasaras, potenciāli ieilgstot līdz 2023. gadam. Karā nogalināto skaits abās pusēs sasniedz vairākus desmitus tūkstošu. Krievija atsakās padoties, jo politiskā vara un arī daļa sabiedrības cieš no saistību eskalācijas – ir grūti padoties, ja jau ir radušās milzīgas izmaksas.

Protams, šis ir vissliktākais scenārijs no visiem aspektiem – humanitārā, drošības, ekonomiskā. Civiliedzīvotāju upuru un bēgļu skaits turpina pieaugt, tas rada arvien lielāku spiedienu uz Eiropu, drošības riska uztvere attiecībā uz Baltijas valstīm saglabājas augsta. Krievijas armijas izsīkuma pakāpe, morāles sabrukums un pieaugošais Ukrainas armijas spēks to, par laimi, padara diezgan maz ticamu.

Krievijas politiskā nākotne – scenāriji

Turpmākā Krievijas politiskā attīstība varētu būt svarīgāka Baltijas ekonomiskajai nākotnei nekā kara iznākums Ukrainā. Divi būtiskākie jautājumi:

sankciju turpināšana pret tirdzniecības un investīciju atjaunošanu;
Baltijas valstu drošības uztvere

Sankciju režīma nākotne būs atkarīga gan no kara iznākuma, gan no Krievijas iekšpolitiskās dinamikas. Ja vien nenotiks dziļas politiskas pārmaiņas, Krievija tiks uztverta kā drauds drošībai, un jebkura sankciju atcelšana būs daļēja. Pēc ziņojumiem par kara noziegumiem pilnīga sankciju atcelšana varētu prasīt ne tikai iziešanu no Ukrainas, bet arī kara noziedznieku nodošanu, kas varētu notikt tikai dziļu politisku pārmaiņu scenārija gadījumā, ko mēs turpmāk savā analīzē raksturojam kā maz ticamu.

Rietumu un Krievijas konfrontācijas turpināšanās gadījumā Baltijas austrumu robeža paliks daļēji slēgta. Arī pasaule varētu uztvert šo reģionu kā apdraudētu, tādējādi samazinot mūsu spēju piesaistīt investīcijas. Tāpēc, protams, mūsu interesēs ir būtiskas politiskas pārmaiņas Krievijā. Optimistiskie/pesimistiskie kara scenāriji nav obligāti saistīti ar optimistiskajiem/pesimistiskajiem Krievijas politiskajiem scenārijiem, lai gan Krievijas militārā neveiksme Ukrainā patiešām palielinātu labvēlīgas politiskās attīstības iespējas Krievijā.

Stratēģiskaiss dreifs – Lielais Donbass

Karš Ukrainā nenoved pie dziļām politiskām pārmaiņām Krievijā. Var mainīties personas, varbūt pat notiks apvērsums (lai gan maz ticams), ko sarīkos armijas virsnieki, raizējoties, ka varētu tikt iecelti grēkāžu lomā par neveiksmēm Ukrainā. Tomēr pat tas var neizraisīt izmaiņas valsts stratēģiskajos mērķos un dziļas pārmaiņas sabiedrībā.

Šā scenārija galvenie elementi ir šādi.

Impērisma a ideoloģija. Lai gan Krievijai neizdodas kontrolēt Ukrainu, izņemot Krimu un daļu Donbasa, un tās militārās spējas vēl vairāk samazinās, valsts turpina meklēt iespējas paplašināt savu kontroli gan pie savām robežām, gan trešās pasaules valstīs (piemēram, Sīrijā, Mali). Krievija turpina censties graut demokrātijas arī Rietumos, taču ar nelieliem panākumiem, jo resursi ir ierobežoti un jebkādas attiecības ar šo valsti ir kļuvušas pārāk toksiskas.
Institucionālā sistēma lielākoties paliek nemainīga, proti, kontrolēta demokrātija bez patiesas varas dalīšanas. Leģitimitātes trūkuma dēļ vardarbība pret opozīciju no šķietami likumīgas pakāpeniski pāriet uz tīrā patvaļā, kā tas ir DTR/LTR.
Ekonomika joprojām ir stingrā valsts kontrolē. Valdībai joprojām pieder/tā kontrolē galvenās nozares. Uzņēmējdarbība citās nozarēs ir atļauta, bet to kavē vājās īpašumtiesības un citas strukturālas problēmas, kā arī daļēja starptautiskā izolācija.

Šajā scenārijā ir neliels ekonomiskais progress, izmantojot importa aizstāšanas stratēģiju, bet valsts relatīvā lejupslīde turpinās. Krievijai tas ir stratēģisks strupceļš, taču nav personu un politisko kustību, kas to saprastu un kam būtu pietiekama ietekme, lai mainītu kursu.

Ilgtermiņa ekonomiskās sekas Baltijas valstīm lielākoties ir neitrālas. Krievija cenšas no jauna integrēties globālajā ekonomikā, tā atjauno daļu tirdzniecības ar Rietumiem, akūtai Krievijas apdraudējuma sajūtai mazinoties. Daļēji tiek atjaunota arī tirdzniecība ar Baltijas valstīm, taču Krievija joprojām ir mazsvarīgs partneris mūsu ekonomikām.

Izolācija – Lielā Butāna

Krievijas uzbrukums Ukrainai neizdodas vai nu pēc rekonkistas, vai iesaldētā konflikta scenārija. Krievijas ekonomiskā un politiskā izolācija padziļinās. Valsts vadība saprot, ka Krievijai nav izdevies kļūt veiksmīgai pēc “ārējiem” jeb Rietumu kritērijiem, un tā reaģē, attālinoties no pārējās pasaules. Bieži vien to raksturo kā “Ziemeļkorejas” scenāriju, taču daudz jēgpilnāk būtu to dēvēt par Butānas scenāriju. Valstij un tās elitei trūkst saliedētības un disciplīnas, lai izveidotu stingru totalitāru sistēmu; tā ir spējīga tikai uz mazliet haotisku autoritārismu. Režīms savu leģitimitāti balsta uz paternālismu, reliģisko fundamentālismu, panslāvismu, arī uz militārismu, bet galvenokārt rituāla formā, nevis kā reālu nodomu kaut ko iekarot. Tas, ka Krievija veido 1–2 % pasaules ekonomikas, nedod pietiekamu spēku ārējai ekspansijai; Krievijas ietekme uz pasaules notikumiem ir ierobežota, un arī otrādi. Daudzi izglītoti cilvēki pamet valsti. Var iztēloties pat monarhijas vai teokrātijas atjaunošanu – piešķirot lielāku institucionalizētu lomu un varu baznīcai.

Ekonomika pāriet uz naturālo saimniecību ar valsts kapitālisma elementiem. Dzīves līmenis ir zems. Patēriņa preču importa iespējas ir ļoti ierobežotas. Ir plaši izplatītas grūtības ar rūpniecības jaudu, jo iekārtu pieejamība ir ierobežota resursu trūkuma un atlikušo sankciju dēļ. Tirdzniecība ar Baltijas valstīm ir ļoti ierobežota, galvenokārt ar farmācijas un citām humānās palīdzības precēm. Saskaņā ar šo scenāriju Krievija un varbūt arī Baltkrievija kļūst par nulles ekonomiskās enerģijas zonu – ne bīstamu, ne arī iespējas sniedzošu, būtībā nebūtisku.

Decentralizācija / Jaunā Kijevas Krievzeme

To varētu ironiski dēvēt arī par “Novgorodas Republikas galīgo triumfu pār Maskaviju”. Citiem vārdiem sakot, Krievijas nākotne ir gaiša, tai tikai jāatzīst, ka pirms 500 gadiem tā izvēlējās nepareizo ceļu, kas radīja bēdīgas sekas tai un tās kaimiņiem. Termins “Kijevas Krievzeme” šajā gadījumā analoģija ar senajai Krievzemei raksturīgo autonomu “kņazistu” principu, kādu saistību ar mūsdienu Ukrainu.

Šāds scenārijs ir visticamākais, ja Krievija Ukrainā cietīs pazemojošu sakāvi, kas sagraus tās centrālās valdības autoritāti. Šo scenāriju varētu paātrināt konflikts starp spēka struktūru (siloviki) iestādēm, kura pazīmes jau parādās. Lai izvairītos no plaša mēroga vardarbības, Krievijas politiskā elite nolemj atjaunot valsti “no nulles”, nododot varu reģioniem un kļūstot par īstu federāciju vai pat konfederāciju. Pēc nosaukuma tā jau ir federācija, bet praksē ir unitāra valsts – reģionālās iestādes tiek stingri kontrolētas no Maskavas ar represīvās sistēmas un valdošās partijas (“Vienotā Krievija”) struktūru starpniecību.

Jaunā kārtība ļauj pielāgoties reģionālajām atšķirībām un izvairīties no “kultūras kariem”. Tādējādi salīdzinoši liberālā un prorietumnieciskā Maskava un Sanktpēterburga, konservatīvie Krievijas lauku apvidi un etniskie reģioni (Tatarstāna, Čečenija) var dzīvot vienā valstī, kas turas kopā kā aizsardzības savienība (“kodollietussargs”), vienots tirgus un naftas rentes sadalītājs. Dažos reģionos izveidojas relatīvi demokrātiskas varas struktūras, citos valda vietējie autoritārie līderi. Varas leģitimitātes pamatā ir spēja risināt ikdienišķas sociālekonomiskas problēmas, nevis iegūt imperiālu prestižu, mainīt pasaules kārtību, izplatīt idejas utt. Lai gan šis scenārijs ir nedaudz haotisks, tomēr rodas valsts, kas spēj dzīvot mierā ar sevi un pasauli un varbūt pat zināmā mērā ir pieskaitāma Rietumu pasaulei . Krievija kļūst diezgan turīga – uzņēmējdarbības brīvība blīvi apdzīvotos rūpnieciskos reģionos ir liela, ekonomika ir atbrīvota no pārmērīga militāro un drošības izmaksu sloga, valsts ir diezgan atvērta pasaulei.

Šis būtu patiešām labākais scenārijs gan Krievijai, gan pasaulei. Tomēr tas ir sarežģīts, jo nepieciešamie lēmumi būtu pretrunā gadsimtiem ilgušajai ideoloģiskajai apstrādei. Baltijas valstīm šajā scenārijā Krievija ir gan svarīgs eksporta tirgus, gan, iespējams, arī energoresursu piegādātājs. Tuvējie reģioni (Pleskava, Novgoroda, Kaļiņingrada) ir izdevīgi kā ražošanas vietas Baltijas uzņēmumiem.

Liberalizācija – Lielā Kanāda

Pēc neveiksmes Ukrainā Krievija nolemj atgriezties 1999. gada izšķirīgajā brīdī un mēģina kļūt par liberālu demokrātiju. Maz ticams, bet tas varētu notikt, ja leģitimitātes zaudēšanas dēļ režīms būtu spiests ļaut godīgās vēlēšanās piedalīties kādam, kam vēl ir vērā ņemam morāla autoritāte, piemēram, Aleksejam Navaļnijam. Šādā gadījumā liberalizējas ekonomiskā sistēma, tiek atvēsināta ekspansionistiskā retorika, valsts tiek daļēji demilitarizēta, tiek atjaunots varas dalījums un plurālisms.

Nav pārliecības, ka Rietumi būtu gatavi pieņemt jauno režīmu bez ierobežojumiem, jo baidītos, ka kādā nākotnes brīdī Krievija, atdzimstošās ekonomikas iedrošināta, atgriezīsies pie vecajiem, impēriskajiem principiem. Tomēr šis scenārijs būtu diezgan labvēlīgs Baltijas valstu ekonomikai, vismaz salīdzinājumā ar lielāko daļu pārējo.

Sabrukums – Lielā Kongo

Sliktākais scenārijs. Neveiksme Ukrainā saasina cīņu par varu Kremlī. Aug neapmierinātība jaunākajā iedzīvotāju daļā. Tas noved pie atklāta konflikta varas struktūrās, piemēram, slepenie un drošības dienesti pret bruņotajiem spēkiem. Pašā sliktākajā gadījumā – strīds par kodolieroču kontroli. Šādā scenārijā Baltija saskartos ar virkni risku, tostarp bēgļu plūsmu.

Mēs šo scenāriju uzskatām par ļoti maz ticamu. Lai gan starp slepenajiem dienestiem un bruņotajiem spēkiem jau ilgstoši pastāv konkurence un aizdomas, tie izprot riskus un, visticamāk, neizmantos ieročus. Krievijas sabiedrībā nav citu organizētu struktūru, kurām būtu resursi vai griba uzsākt plaša mēroga vardarbību, izņemot reģionālos, etniskos separātistus, taču to iespējamie panākumi nenoteiktu Krievijas valsts raksturu kopumā.

Tabula. Krievijas scenāriji

	Varbūtība	Valsts pārvalde	Ekonomika	Ārpolitika
Donbass	65 %	Kontrolēta “demokrātija”	Valsts kapitālisms	Konfrontācija
Butāna	10 %	Kontrolēta “demokrātija” vai monarhija/teokrātija	Valsts kapitālisms un naturālā saimniecība	Izstāšanās
Jaunā Kijevas Krievzeme	10 %	Decentralizēta sistēma ar demokrātiskiem un autoritāriem vietējiem režīmiem	Ģeogrāfiski daudzveidīga, bet pārsvarā sastāv no turīgiem reģioniem ar liberāliem režīmiem	Sadarbība
Kanāda	10 %	Liberāla demokrātija	Tirgus ekonomika	Sadarbība vai viegla konfrontācija
Kongo	5 %	Anarhija un/vai neatkarīgu valstu rašanās	Valsts kapitālisma paliekas un naturālās saimniecības elementi, liberālās kārtības veidošanās atsevišķās vietās	Reģionāla kombinācija ar konfrontāciju, izstāšanos, ārvalstu dominanci