Luminor globālais ekonomikas apskats, 2025. gada marts
Šobrīd pasaules politika ietekmē globālo ekonomiku vairāk nekā jebkad iepriekš kopš 1945. gada. ASV īsā laika posmā pret saviem nosacītajiem sabiedrotajiem ir ieviesušas tirdzniecību iznīcinošus tarifus. Notiek Eiropas drošības arhitektūras pārkārtošanās. Attiecības starp ASV, Krieviju un Ķīnu gada beigās var izskatīties pavisam citādi nekā gada sākumā.
Tas nozīmē, ka globālā fona novērtējums ir krietni neskaidrāks nekā parasti. Mēs dzīvojam slikta noskaņojuma pasaulē. Globālās ekonomikas situācija lielā mērā ir apmierinoša, taču to aizēno nebeidzama sliktu priekšnojautu virkne. Radikālu politisko spēku sasparošanās pastiprina negatīvo emociju kokteili.
Vadošo daudzpusējo institūciju (SVF, PB, ESAO) un privātā sektora spēlētāju prognozes rāda, ka pasaules ekonomika turpinās izaugsmi vienmērīgā tempā (aptuveni 3% vai nedaudz vairāk). Iznākums var būt ļoti atšķirīgs. Akciju tirgos ir novērojams mērens satricinājums. ASV patērētāju uzticība strauji pazeminās, it īpaši attiecībā uz ilgtermiņa inflācijas prognozēm, kas šobrīd ir krietni sliktākas nekā pēc Krievijas agresijas sākuma Ukrainā.
Turklāt pastāv reģionālas problēmas. Lai gan nav tūlītēju draudu Baltijas valstu drošībai, bažas par drošības riskiem nenāks par labu mūsu ekonomikai. Pastiprinātas bažas par drošību var ietekmēt patērētāju izdevumus. Lai gan izaugsmes grūdiens, ko sniedz pieaugošās ES fondu līdzekļu plūsmas, ir droši sagaidāms, var būt ietekmēta ārvalstu privāto līdzekļu ieplūšana. ASV uzņemtās saistības NATO ietvaros vismaz retorikas līmenī ir kļuvušas nenoteiktas. Laiks rādīs, cik lielā mērā šāda retorika ir vērsta uz to, lai spiestu Eiropas valstis beidzot nopietni rūpēties par savu drošību. Papildus tam, lai arī ES nav militāra savienība, tās austrumu flanga drošība ir principa jautājums, tāpēc tā dēvētās „maigās” drošības elements nav mazsvarīgs pat šajos laikos. Turklāt ir grūti saskatīt, kā naidīgas attieksmes pret Rietumiem turpināšana var jebkādā veidā palīdzēt Krievijai sasniegt tās stratēģiskos mērķus.
Paralēli politiskajai ietekmei pilnībā labvēlīgi nav arī tīri ekonomiskie notikumi. Ekonomiskās situācijas uztveri sabiedrībā pasliktina augstās inflācijas 2021.–2023. gadā atskaņas. Visvairāk ir ietekmētas bieži iegādāto preču cenas, kas cilvēkiem kalpo kā biežs notikušā cenu kāpuma atgādinājums. Vienlaicīgi ir pieaudzis arī atalgojums, bet cilvēki to saņem tikai reizi vai divas reizes mēnesī. Visi šie aspekti veicina piesardzīgu uzvedību. Eiropā ir augstas uzkrājumu procentu likmes. Diemžēl piesardzība ir mūsdienu eiropiešu vadmotīvs. Kontinents ir apsēsts ar risku mazināšanas un piesardzības principu. Ir nepieciešama domāšanas revolūcija visos līmeņos.
Tomēr šie riski nav tikai ar negatīvu noskaņu. Tiek runāts par iespējamu stratēģisku vienošanos starp ASV, Ķīnu un Krieviju par visaptverošu risinājumu to starpā esošajām ģeopolitiskajām nesaskaņām. Ja mūsu reģionā šādas sarunas ar aizdomām tiktu vērtētas kā „izpārdošana”, tam var būt pozitīvi aspekti, kā lielvaru konflikta, piemēram, kara par Taivānu riska mazināšanās. Eiropas pārbruņošana sniegtu grūdienu Eiropas ekonomikai, tādējādi arī Baltijas valstīm, gan tiešā (militāro un divējāda lietojuma preču ražošana), gan netiešā (palielināts citu Baltijas valstīs ražotu preču eksporta pieprasījums) veidā.
Vēl pavisam nesen bija faktiska vienprātība, ka ASV sniegums ir ļoti labs un ka, visticamāk, tas turpināsies (SVF prognozes rāda 2,7% un 2,1% izaugsmi attiecīgi šajā un nākamajā gadā). Šāda iespēja joprojām pastāv, taču ir pieaudzis nenoteiktības līmenis un ir novērojams pēkšņu pārmaiņu potenciāls. Iespējamie noteicošie faktori:
Ļoti zemais bezdarba līmenis un noturīgais izmaksu spiediens kalpo kā pietiekams pierādījums resursu trūkumam pārkarsētā ekonomikā. Ir maz ticams, ka Trampa īstenotie pasākumi radīs lielu ekonomisku grūdienu. Energoresursu pieejamība ASV jau ir ļoti laba. Papildus tam, pret migrantiem vērstie pasākumi akcentēs inflācijas radīto spiedienu, jo aptuveni puse darbinieku lauksaimniecības nozarē ir nelegālie imigranti, tāpat liels šādu darbinieku īpatsvars ir arī ēdināšanas un viesmīlības nozarēs.
Pārkarsētā ekonomika un lielie deficīti palielinās procentu likmju starpības pret pārējo pasauli, tāpēc tuvākajā nākotnē ir ļoti iespējams ASV dolāra vērtības pieaugums. Taču pastāv arī liela pēkšņa dolāra kursa krituma iespējamība, ko radīs politiskas norises (Plaza Accords tipa starpvaldību vienošanās par dolāra kursa pazemināšanu) vai, ticamāk, tirgus norises (strauja, tirgus spiesta pāreja uz atšķirīgu fiskālās politikas režīmu jeb ASV obligāciju tirgus krīze).
Uzsvars uz fosilo enerģiju var dot īstermiņa grūdienu izaugsmei. Tomēr šāda politika var panākt arī efektus, kas ir pretēji iecerētajiem, jo zemākas naftas cenas no tradicionālā tipa urbumiem var samazināt ražošanas apjomus slānekļa naftas laukos.
Runājot par ekonomikas strukturālajām pārmaiņām, ieguldījumi mākslīgajā intelektā un saistītās jomās saglabājas kā noturīgi pozitīvs prognožu elements. Mēs varam sagaidīt spēcīgu ietekmi uz darba tirgu jau Trampa prezidentūras laikā – augstāka produktivitāte, bet arī bezdarba vilnis „balto apkaklīšu” profesiju darbinieku vidū.
Prognozes par Eiropas ekonomikas nākotni un arī politisko nākotni jau gadiem ilgi ir bijušas ļoti blāvas. Eiropas ekonomika ilgu laiku ir saskārusies ar divām milzīgām problēmām – ASV enerģijas pārpilnība ar attiecīgi zemām cenām un tirgū ienākošā Ķīnas augsto tehnoloģiju eksporta mašīna. Eiropas nozares, it īpaši autorūpniecība, piedzīvos lielas Ķīnas radītas grūtības, īpaši ņemot vērā apstākli, ka ES nevar slēgt trešo valstu tirgus Ķīnas preču importam. Vērā ņemamu soli veica Etiopija, 2024. gadā slēdzot tās tirgu iekšdedzes automašīnām, jo tām nav ekonomiskas jēgas valstī ar plašu elektroenerģijas apgādi un aizsargājamas autorūpniecības nozares neesamību.
Nesen šo problēmu sarakstu papildināja tirdzniecības kara ar ASV risks. Par laimi, arī uz Eiropu izdarītais spiediens pārmaiņu īstenošanai ir sasniedzis kritisko masu. Šī apraksta tapšanas brīdī jau ir dzirdamas runas par pārmaiņām. Pieaugošo drošības risku pamudināta, ES un dalībvalstu līmenī notiek lielu lēmumu gatavošana, kas dos spēcīgu stimulu, īstenojot pārbruņošanas un infrastruktūras attīstīšanas programmas. Šādas norises var būtiski izmainīt īstermiņa nākotnes perspektīvas – augstāka izaugsme, bet arī augstākas procentu likmes (vismaz ilgtermiņa likmes). Politikas maiņa notiek īstajā laikā, lai palīdzētu Eiropas nozarēm, kas cīnās ar pieaugošu konkurenci, enerģijas cenu kāpumu un tarifu draudiem. Tomēr jāņem vērā, ka viss vēl nav galīgi izlemts, jo nespēja atcelt Vācijas „parāda bremzi” šos centienus bremzētu.
Pat bez papildu stimuliem bija liela iespējamība, ka situācija zināmā mērā uzlabosies. Eiropas ekonomikas gausums ir leģendārs, taču vecajam kontinentam ir savas priekšrocības. Visticamāk, ekonomikas izaugsme Eiropā paātrināsies, nevis palēnināsies kā ASV. Vidējais budžeta deficīts un parādu slogs ES ir zemāks. Eksporta specializācijas jomu un komercdarbības vides daudzveidība var padarīt ES ekonomiku vēl stabilāku, ja nozaru starpā notiek vadošo lomu maiņa. ES akciju tirgus cenas ir krietni mērenākas. Iztrūkstot makroekonomiski nozīmīga mēroga fiskālajam stimulam, politika atgrieztos pie „noklusējuma opcijas” – ilgstoša relatīva vājuma apstākļos EUR/USD valūtas kurss varētu turpināt pazemināties, radot “lietussargu” starptautiskajai konkurencei pakļautām nozarēm. Ar laiku sarūkošās nozarēs atbrīvotie resursi nodrošinātu resursus strauji augošiem uzņēmumiem intelektuālās modes nenovērtētās nozarēs, balstoties uz Eiropas stiprajām pusēm =- inženierijas izcilība, radošās nozares, dažādas gastronomiskās un dizaina tradīcijas utt.
Ķīna ir ekonomika ar sašķeltu personību. Situācija nekustamo īpašumu nozarē ir dramatiski slikta, mājokļu būvēšanas uzsākšanai nokrītot par ¾, salīdzinot ar vēsturiski augstāko punktu, un patērētāju pieprasījums ir gauss.
Tajā pašā laikā eksporta pārpalikums 2024. gadā sasniedza gandrīz triljonu ASV dolāru. Pateicoties veiklai centralizētas vadības un decentralizācijas apvienošanai, Ķīna ir kļuvusi par līderi daudzās tehnoloģiju jomās. Ķīna ir autoritāra valsts, bet ne tirānija. Reģionālajām un pilsētu valdībām ir dota liela manevrēšanas brīvība, un šis apstāklis ir radījis ļoti darvinisku reģionālās attīstības politikas vidi, kas ļauj daudz eksperimentēt. Turklāt tas apstāklis, ka provinces cenšas virzīt savus līderus prestižās nozarēs, apvienojamo ar milzīgo tirgu ir sekmējis, piemēram, vairāk nekā 100 elektroauto ražotāju izveidi. Papildus ņemot vērā ārkārtīgi efektīvās piegādes ķēdes, tiek iegūts dominējošs spēks, kas nostumj malā konkurentus visā pārējā pasaulē, valsts atbalstam vairs nav izšķirošas nozīmes.
Un pat tās vēl nav stāsta beigas. Katastrofa nekustamo īpašumu tirgos, nespēja nodrošināt mājsaimniecībām pietiekamas alternatīvas ieguldījumu iespējas, kā arī īpašuma tiesību nedrošība rada kapitāla aizplūšanas spiedienu, kas pazemina valūtas vērtību, neskatoties uz milzīgo tekošā konta pārpalikumu. Tādējādi jautājums par sava piedāvājuma pārpalikuma dempingu no Ķīnas puses būs pasaules makroekonomikas darba kārtības augšgalā. Šis apstāklis ir svarīgs divu iemeslu dēļ. Ķīnas eksporta lavīna visā pārējā pasaulē samazina rūpniecības rentabilitāti, darbavietu skaitu, nodokļu ieņēmumus utt. Turklāt tas palielina vēl viena uzkrājumu pārpilnības perioda iespējamību. Ķīnas sabiedrība noveco un ir nedroša (vājas pensiju sistēmas, veselības aprūpes pieejamība utt.), tāpēc vēlas uzkrāt pēc iespējas vairāk līdzekļu. Ar šādu rīcību tā rada dempingu citām sabiedrībām, kas arī noveco, bet ir zināmā mērā mazāk nedrošas (kas patiesībā var būt tikai ilūzija). Tas notiek laikā, kad finanšu tirgi vidēji jau ir ar augstu cenu līmeni (Akciju tirgus optimisms ir raksturīgs tieši AS , taču tas veido vairāk nekā pusi pasaules akciju tirgus). Šis apstākļu salikums var radīt lielu nestabilitāti. Ja ASV un Eiropa ievieš augstus tarifus, Ķīna var piedzīvot smagu krīzi. Ja tas nenotiks, Otrais Ķīnas šoks turpinās destabilizēt Rietumu sabiedrības un novedīs pie pieaugošas politiskās radikalizācijas.
Šis nepārprotami ir liels vispārinājums, bet pārējās pasaules (izņemot ASV, ES un Ķīnu, kas veido aptuveni pusi no pasaules ekonomikas pēc pirktspējas paritātes (PPP) rādītāja un vēl lielāku īpatsvaru pēc tirgus valūtas maiņas kursiem) situācija kopumā ir diezgan laba.
Lielākā valsts šajā grupā – Indija – pastāvīgi ir visstraujāk augošā lielā ekonomika. Lai gan pie ekonomikas politikas kvalitātes vēl ir daudz jāpiestrādā, Indijas privātais sektors turpina bagātīgi plūkt „zemu karājošos augļus”, ko ir sekmējusi kumulatīvā liberalizācijas ietekme, tiesiskuma uzlabojumi un īsta iekšējā tirgus izveide kopš 20. gadsimta deviņdesmito gadu sākuma. Indijas izglītības sistēmas labāko institūciju augstā kvalitāte nodrošina cilvēkkapitālu tās pakalpojumu eksporta tālākam uzplaukumam. Turklāt bagāto valstu uzņēmumu ABC (Anything But China – Visi, izņemot Ķīnu) ieguldījumu politika atver Indijai durvis uz ražošanas līdera lomas iegūšanu, jo īpaši spilgts piemēr ir Apple ierīču montāžas operāciju pārcelšana uz šo valsti.
Lai gan tas neapšaubāmi ir nevēlami no drošības viedokļa, jāatzīst, ka Krievijas ekonomika ar tai piemērotajām sankcijām tiek galā labāk nekā kopumā bija gaidīts. Tās ilgtermiņa perspektīvas ir ļoti vājas un strauji pasliktinās (galvenokārt saistībā ar iedzīvotāju zaudēšanu, nepietiekamiem ieguldījumiem civilajā sektorā un atjaunojamo resursu enerģētikas attīstību ārvalstīs), taču tieši šobrīd tās kara laika keinsisma ekonomika rada diezgan lielu papildu pieprasījumu, tostarp Ķīnai un Indijai.
Diezgan laba situācija ir arī citām lielajām Eirāzijas un Okeānijas ekonomikām. Indonēzija saņem nepelnīti maz uzmanības. Lai gan tās izaugsmes temps ir tikai nedaudz zemāks nekā Indijai (pēdējos desmit gados vidēji 5,3%), taču tās lielais un pieaugošais iedzīvotāju skaits, kā arī būtiskā loma noteiktu enerģijas revolūcijas materiālu (galvenokārt niķeļa) piegādē padara šo valsti par nozīmīgu spēlētāju. Indonēzija ir noteikusi elektroauto ražošanu kā vienu no saviem izaugsmes dzinējspēkiem, valstij cenšoties pakāpties uz augšu pievienotās vērtības ķēdē, un tā jau ir saņēmusi solījumus no BYD un Stellantis par elektroauto rūpnīcu būvniecību. Persijas līča valstis turpina būt ieguvējas no stabilām un drīzāk augstām ogļūdeņraža cenām, un dažas no tām arī no veiksmīgiem diversifikācijas pasākumiem. Austrālija turpina savu vairākas desmitgades ilgo bezrecesijas (izņemot pandēmijas laiku) periodu, veicot diversifikāciju, pārejot no fosilā kurināmā un pamatmetālu ieguves un kļūstot par lielāko litija ražotāju.
Āfrikas izaugsmes rādītāji pēdējā laikā ir bijuši mēreni, un tiek prognozēts, ka tās ekonomika nākamo trīs gadu laikā pieaugs par aptuveni 4%, kas ir labs rādītājs, bet ne izcils, ņemot vērā straujo iedzīvotāju skaita pieaugumu un joprojām plaši izplatīto nabadzību. Ievērojamākais veiksmes stāsts ir Etiopija, kuras izaugsmes rādītāji laiku pa laikam sasniedz divciparu skaitļu zonu, bet ir arī citas valstis, kuru izaugsmes temps ir pietiekams (aptuveni 7%), lai reizi desmit gados divkāršotu to ekonomiku. Kvantitāte nes kvalitāti un otrādi – ir vērā ņemami piemēri gan modernas ražošanas, gan viedo pakalpojumu eksporta virzītai ekonomikas izaugsmei, kā piemēram, Ruanda, Kenija un Maroka.
Latīņamerika attīstās sev raksturīgā lēnā tempā, prognozēm pārredzamā nākotnē rādot aptuveni 2,5% izaugsmi. Kamēr Argentīna pakāpeniski risina savas gadiem ilgstošās pārvaldības problēmas, Brazīlija slīd fiskālā bedrē, Peru ir novērojama politiska nestabilitāte, savukārt Venecuēla izskatās arvien bezcerīgāk. Lai gan Gabriela Garsijas Markesa slavenākā romāna nesenā izcilā ekranizācija sniedz citādu iespaidu par reģionu, dzimstības rādītāji vairākās valstīs (piemēram, Kolumbijā un Čīlē) vairs nav daudz labāki kā to kultūras izcelsmes zemei Spānijai, kas izceļas ar ilgstoši ļoti zemu dzimstību. Šī situācija norāda uz reģiona neiepriecinošām perspektīvām - novecot, pirms tas kļūs bagāts.