18.09.2024.
Globālā ekonomika ir demonstrējusi spēcīgu noturību pret daudziem nelabvēlīgiem satricinājumiem, taču, salīdzinot ar vēsturiskajiem rādītājiem, kopējais izaugsmes līmenis saglabājās mērens. Pieaugošais protekcionisms un pieaugošās intensitātes tirdzniecības kari darbojas kā globālās tirdzniecības kavēklis un draud apgriezt kājām gaisā gadu desmitiem novēroto starptautiskās tirdzniecības liberalizācijas tendenci. Savukārt pieaugošā ģeopolitiskā nenoteiktība palielina vitāli svarīgās enerģijas un citu preču cenas, kā arī rada tirdzniecības ceļu traucējumus, kas vēl vairāk palēnina globālo izaugsmi. Arī pieaugošā sāncensība un uzticēšanās trūkums starp diviem ekonomikas milžiem – ASV un Ķīnu – veicina ekonomikas nacionālismu, kas var būt pretrunā ar brīvā tirgus idejām. Valdību pieaugošā loma un subsīdiju kari padara mazas atvērtas ekonomikas salīdzinoši neaizsargātākas, jo globālie ieguldītāji dod priekšroku veikt ieguldījumus lielākās ekonomikās, kas pievilina tos, ne tikai piedāvājot lielākus patēriņa tirgus, bet arī dāsnākas subsīdijas. Šie notikumi var arī palielināt globālo nevienlīdzību uz mazāko jaunattīstības valstu rēķina, jo globālie ieguldītāji arvien vairāk novēršas no ārzonu izmantošanas un dod priekšroku ieguldījumu repatriācijai (reshoring) vai ieguldījumiem sabiedrotajās valstīs (friendshoring). Esot vairāk atkarīga no starptautiskās tirdzniecības, salīdzinot ar ASV vai Ķīnu, ES ir īpaši neaizsargāta pret šādiem globāliem notikumiem. ES vājumu saasina tās fragmentētā politisko lēmumu pieņemšana.
Kā globālās ekonomikas izaugsmes šķērslis arvien vairāk kalpos arī demogrāfiskās tendences. Pēdējo 50 gadu laikā dzimstības līmenis pasaulē pazeminājās no 4,3 līdz 2,2 un šobrīd ir zem pasaules iedzīvotāju dabiskā pieauguma līmeņa. Jāatzīmē, ka zemākie dzimstības rādītāji tiek ziņoti nevis bagātākajās rietumvalstīs, bet Austrumāzijā (Ķīna, Japāna, Dienvidkoreja u.c.), kas ierobežos šī reģiona izaugsmes potenciālu. Rietumvalstis dabiskās iedzīvotāju skaita samazināšanās ierobežošanai ierasti balstās uz imigrāciju, savukārt vairāk apdzīvotajām Austrumāzijas valstīm būs jāatrod citi veidi straujas iedzīvotāju novecošanās radītās negatīvās ietekmes mazināšanai, piemēram, izmantojot mākslīgo intelektu un robotizāciju. Tomēr lejupejošie dzimstības rādītāji ne obligāti ir sliktas ziņas apkārtējai videi, it īpaši ņemot vērā pieaugošos globālās sasilšanas procesus - 2024. gads varētu kļūt par jau kārtējo siltāko gadu vēsturē.
Notiekošā mākslīgā intelekta un robotizācijas revolūcija dos grūdienu produktivitātei un paātrinās globālo ekonomisko izaugsmi. Tajā pašā laikā šie procesi palielina globālo ienākumu un labklājības nevienlīdzību, jo vairums vadošo augsto tehnoloģiju uzņēmumu ir koncentrēti ASV, ES, Ķīnā un citās vadošajās ekonomikās. Prognozes rāda, lielākais ieguvējs no notiekošās tehnoloģiskās revolūcijas būs ASV, ES un Ķīnai atpaliekot. Tāpat ASV gūst labumu no tā, ka ir globāls enerģijas milzis: ASV ir lielākais naftas ražotājs pasaulē, lielākais dabasgāzes eksportētājs, savukārt Inflācijas samazināšanas likums veicināja ieguldījumus zaļajā (galvenokārt saules un vēja) enerģijā. Salīdzinot ar ES un Ķīnu, ASV ir arī labvēlīgāki demogrāfiskie rādītāji. ASV dominanci spilgti attēlo pēdējie akciju cenu rādītāji: ASV akciju tirgus indekss ir pieaudzis par aptuveni 140%, salīdzinot ar 2019. gada līmeni, ES – pieaudzis par 70% augstāks, savukārt Ķīnas indekss ir kļuvis par 10% zemāks. Mēs uzskatām, ka Atlantijas okeāna reģiona ekonomisko rādītāju nevienlīdzība turpināsies, ASV ekonomikai turpinot rādīt labāku sniegumu nekā ES, kamēr Klusā okeāna reģiona rādītāju konverģence starp Ķīnu un ASV pavājināsies, jo ir maz ticams, ka Ķīna tuvākajā nākotnē kļūs par lielāko globālo ekonomiku.
Tuvākās nākotnes globālās ekonomiskās prognozes nav tik spožas kā bija paredzēts gada sākumā. 2024. gada vidū globālās ekonomikas pārsteiguma indeksi nokrita negatīvajā teritorijā un paliek tajā visās trīs lielākajās ekonomikās (ASV, ES un Ķīna), liekot noprast, ka globālo ekonomiku sagaida pārbaudījumiem bagāts posms. ASV ekonomikas mīksta piezemēšanās joprojām ir visticamākais scenārijs, bet darba tirgus atdzišana norāda, ka izaugsme 2025. gadā būs vājāka. Pieaugošais protekcionisms un starptautiskās tirdzniecības traucējumi izraisīs tālāku starptautiskās tirdzniecības daļas pasaules ekonomikā lejupslīdi. Šis apstāklis ietekmēs Eiropas Savienību, kas, visticamāk, turpinās stagnēt, Vācijai atrodoties uz ekonomiskas recesijas sliekšņa. Ķīnai būs sarežģīti saglabāt izaugsmi ambiciozā 5,0% mērķa līmenī, kamēr demogrāfija, gausais mājokļu tirgus un notiekošā atsvešināšanās no Rietumiem turpinās kalpot par slogu ekonomikas izaugsmei. Procentu likmju samazināšana ASV un eirozonā, kā arī Ķīnā īstenotie fiskālie stimuli var nebūt pietiekami, lai veicinātu globālās ekonomikas aktivitāti, taču tam vajadzētu mazināt negatīvos riskus un sniegt globālās ekonomikas izaugsmei lielāku stabilitāti. Mēs prognozējam, ka globālā ekonomika ir iegājusi lēnākas un fragmentētākas izaugsmes fāzē, un 2024.–2026. gada periodā izaugsme turpināsies mērenā tempā (aptuveni 3,0%).
Pēdējo 5 gadu laikā, kas ir bijuši bagāti ar nemierīgiem notikumiem, ASV ekonomikas sniegums ir bijis ārkārtīgi spēcīgs, ko ir veicinājuši cikliski un strukturāli faktori. Dāsnie fiskālie un monetārie stimuli ļāva ekonomikai strauji atgūties no Covid-19 radītās recesijas, savukārt plaukstošās augsto tehnoloģiju un enerģijas (gan tradicionālās, gan zaļās) nozares palielināja produktivitāti, uzlaboja konkurētspēju un palīdzēja mazināt globālo enerģijas cenu kāpuma triecienu, ko radīja Krievijas militārais iebrukums Ukrainā (ASV ir lielākais naftas ražotājs un lielākais dabasgāzes eksportētājs pasaulē). ASV ekonomika ir augusi straujāk nekā citas lielākās attīstītās valstis, spēcīgai izaugsmei saglabājoties pat pēc tam, kad Federālā rezervju sistēma (FED) paaugstināja procentu likmes. Salīdzinot ar 2019. gada rādītājiem, pašlaik ASV ekonomika ir pieaugusi par 11%, kas ir iespaidīgs rezultāts, ņemot vērā, ka Vācijas ekonomika ir pieaugusi tikai par 1%, kamēr Japānas, Francijas un Lielbritānijas ekonomikas ir pieaugušas par 2%. Mēs paredzam ASV ekonomikas izaugsmes palēnināšanos, taču ASV vajadzētu spēt izvairīties no krasas lejupslīdes, tādējādi mīksta piezemēšanās joprojām ir pamata scenārijs.
ASV darba tirgus pakāpeniski atdziest – darba piedāvājumu skaits samazinās, nodarbinātības pieaugums palēninās, algu pieaugums kļūst mērenāks un pieaug bezdarba līmenis. Darba tirgus pavājināšanās atver durvis procentu likmju pazemināšanai, neskatoties uz zināmā mērā paaugstināto inflācijas līmeni, jo FED prioritāte ir arvien lielākā mērā pāriet no cenu stabilitātes uz maksimālu nodarbinātības līmeni. Tomēr mēs sagaidām, ka procentu likmes tiks pazeminātas tikai pakāpeniski, jo ASV ekonomikas pamatrādītāji pretēji situācijai eirozonā saglabā spēcīgas pozīcijas un FED nāksies veikt līdzsvarošanas darbības, lai pazeminātu procentu likmes pietiekamā apmērā, lai izvairītos no ekonomikas smagas piezemēšanās, bet tajā pašā laikā ne pārāk lielā apmērā, lai nepieļautu ekonomikas pārkaršanu. Tā dēvētais Samas likums nosaka, ka, bezdarba līmenim pieaugot par pusi procentpunkta, tam parasti seko recesija (bezdarba līmenis pieauga no 3,4% 2023. gada aprīlī līdz 4,2% 2024. gada augustā), bet šoreiz bezdarba līmeņa kāpumu nav izraisījis nodarbinātības kritums, bet gan pieaugošs darbaspēka piedāvājums imigrācijas pieauguma iespaidā. Saskaņā ar pamata scenāriju mēs pieņemam, ka FED līdz 2025. gada vidum pakāpeniski pazeminās procentu likmes no pašreizējiem 5,5% līdz 4,0%. Tomēr saglabājas augsta nenoteiktība par procentu likmju turpmāko attīstību, kas var palielināt akciju, obligāciju un ārvalstu valūtas tirgu svārstīgumu – nevar izslēgt arī krasus tirgus notikumus, kādi tika novēroti, piemēram, 2024. gada augustā, jo ieguldītāju noskaņojums var mainīties, pārejot no augsta riska ieguldījumiem uz zema riska ieguldījumiem. Galvenais nezināmais aspekts ir tas, vai mājsaimniecības reaģēs uz sarūkošajiem pandēmijas perioda liekajiem ietaupījumiem, kas atbalstīja mājsaimniecību patēriņu un pasargāja tās no augstajām procentu likmēm (mājsaimniecību parāda attiecība pret IKP ir samazinājusies līdz līmenim, kas pēdējo reizi novērots 2001. gadā).
Arvien polarizētākā ASV (un daudzu ES dalībvalstu) politiskā vide rada ekonomiska rakstura un ārvalstu politikas nenoteiktību, kuras kulminācija tiek prognozēta 2024. gada novembrī gaidāmo prezidenta un Kongresa vēlēšanu laikā. Gaidāmās ASV prezidenta vēlēšanas būs ārkārtīgi svarīgas, it īpaši ES kontekstā, ņemot vērā, ka D. Tramps sola ieviest 10% importa tarifu ES eksportam, kā arī ierobežot ASV militāro un finansiālo atbalstu Ukrainai. Turklāt D. Tramps atklāti mudina FED pazemināt procentu likmes, kas var pavājināt ASV dolāra vērtību pret eiro, tādējādi padarot Eiropas eksportētājus mazāk konkurētspējīgus. Tāpat ASV ir būtiska loma Eiropas enerģētikas drošības garantēšanā, pēc Krievijas-Eiropas enerģijas kara kļūstot par vienu no lielākajiem dabasgāzes eksportētājiem uz Eiropu. Paaugstināta ir arī fiskālās politikas nenoteiktība, jo abi ASV prezidenta kandidāti nepiedāvā ticamu plānu ASV federālā budžeta deficīta mazināšanai, kas ir krasi pieaudzis Covid-19 pandēmijas laikā un saglabājas iespaidīgā 7,5% no IKP līmenī (tiek prognozēts, ka eirozonā 2024. gadā tas samazināsies līdz 3,0% no IKP). Ievērojams budžeta deficīts un liels valsts parāds atstāj mazākas fiskālas iespējas finansēt ārkārtas izdevumus, pēc kā var rasties nepieciešamība sakarā ar pieaugošo ģeopolitisko spriedzi, kā arī augošajai nepieciešamībai pēc finansējuma zaļajai pārejai, digitālajai revolūcijai un novecojošās sabiedrības jautājumu risināšanai.
Pēdējās dažās desmitgadēs Ķīna ir bijusi galvenais spēlētājs globālajā ekonomikas izaugsmē. 20. gadsimta izskaņā ieviestā ekonomikas liberalizācijas politika un ģeopolitiskā tuvināšanās Rietumiem pamodināja snaudošo Ķīnas pūķi. 20. gadsimta astoņdesmitajos gados Ķīna bija starp nabadzīgākajām valstīm pasaulē (tās IKP uz vienu iedzīvotāju bija nieka 8% no pasaules vidējā rādītāja un būtiski zemāks nekā Āfrikā), taču iespaidīgi strauja izaugsme dažu desmitu gadu garumā ir padarījusi Ķīnu par īstu ekonomikas gigantu. Ķīna ir kļuvusi par otro lielāko pasaules ekonomiku valūtas tirgus kursu izteiksmē, savukārt IKP uz vienu iedzīvotāju ir sasniedzis pasaules vidējo rādītāju. Taču Ķīnas pūķim sāk beigties uguns: Ķīnas izaugsmes vidējais rādītājs 20. gadsimta deviņdesmitajos gados bija 9,8%, jaunās tūkstošgades sākumā tas bija 10,3%, un pēc 2010. gada tas ir 7,6%, tomēr tiek prognozēts izaugsmes tempa kritums līdz tikai 4,0% kopš 2020. gada un par 2,5% pēc 2030. gada. Pieaugošā ģeopolitiskā spriedze, pieaugošais protekcionisms, strauji novecojošie iedzīvotāji, pieaugošās parādsaistības, mājokļu tirgus līdzsvara trūkums, kā arī politiskās liberalizācijas trūkums palēnina un arī nākotnē turpinās palēnināt Ķīnas ekonomisko izaugsmi.
Drastiskie Covid-19 ierobežojumi ne tikai samazināja iekšējo patēriņu, bet arī krasi samazināja dzimstības rādītājus, kas piedzīvoja kritumu no 1,5 2019. gadā līdz 1,0 2023. gadā, kas ir starp zemākajiem rādītājiem pasaulē un būtiski zemāki nekā ASV (1,7) un ES (1,5). Ķīnā dzimušo bērnu skaits samazinājās no 18,8 miljoniem 2016. gadā līdz 9 miljoniem 2024. gadā, kamēr nepārtrauktā noslēgto laulību skaita lejupslīde norāda, ka dzimstības rādītāji turpinās pasliktināties. Tādējādi Ķīnas iedzīvotāju skaita samazināšanās, kas sākās 2022. gadā, tuvākajos gados vēl vairāk paātrināsies. Simboliski ir tas, ka Ķīna cīņā par valsts ar lielāko iedzīvotāju skaitu statusu ir zaudējusi Indijai, ko arvien biežāk uzskata par Āzijas ekonomiku ar lielāko potenciālu. Demogrāfiskie izaicinājumi pasliktina ieilgušo kritumu mājokļu tirgū. Mājokļu darījumu un izsniegto būvatļauju skaits turpina sarukt, kamēr 95% Ķīnas lielāko pilsētu ziņo par krītošajām mājokļu cenām. Snaudošais mājokļu tirgus rada īstu izaicinājumu Ķīnas reģionālajām valdībām, kas bija pieradušas būtisku savu ieņēmumu daļu iegūt no zemes pārdošanas. Ķīna finansē pieaugošo plaisu starp budžeta ieņēmumiem un izdevumiem, radot lielu budžeta deficītu (2024. gadā aptuveni 7,0%), kura pirms desmit gadiem praktiski nebija.
Medusmēnesis starp Ķīnu un Rietumu ieguldītājiem tuvojas beigām. Piegādes ķēžu traucējumi Covid-19 pandēmijas laikā, tirdzniecības karu saasināšanās, kā arī Ķīnas ģeopolitiskā attālināšanās no Rietumiem (un atkārtota tuvināšanās ar Krieviju) mudināja starptautiskos ieguldītājus diversificēt savus portfeļus, pametot Ķīnas tirgu. Ārzonu izmantošana arvien biežāk tiek aizstāta ar ieguldījumu repatriāciju (reshoring) vai ieguldījumiem sabiedrotajās valstīs (friendshoring). Tā rezultātā ārvalstu tiešo ieguldījumu apjoms Ķīnā kopš 2022. gada ir nokritis gandrīz līdz nullei, un ir maz ticama atgūšanās no šīs tendences. Arī Ķīnas uzņēmumi palielina savus ieguldījumus ārvalstīs ar mērķi samazināt savus riskus sakarā ar tirdzniecības karu saasināšanos un atrast rezerves izeju uz Rietumu tirgiem, Meksikai, Vjetnamai, Ungārijai un Singapūrai esot starp populārākajiem ieguldījumu mērķiem. Vājais iekšzemes pieprasījums mudina Ķīnu tiekties uz eksportā balstītu izaugsmi, taču Ķīna sliecas uz protekcionisma politiku attiecībā pret galvenajiem eksporta partneriem. ASV, ES un Kanāda nesen ieviesa iespaidīgus importa tarifus Ķīnas elektromobiļiem, un šādam solim var sekot arī citas valstis. Šāds pavērsiens nākotnē ierobežos Ķīnas ieguldījumu un eksporta potenciālu, kas kalpos kā šķērslis kopējai ekonomikas izaugsmei. Mēs prognozējam, ka Ķīnai būs grūtības sasniegt šim gadam nosprausto ambiciozo 5,0% izaugsmes mērķi, un 2025.-2026. gadā izaugsme palēnināsies, tuvojoties 4,0% līmenim.
Pēc neilgās Covid pandēmijai sekojošās ekonomikas atgūšanās eirozona ir iegājusi ekonomikas stagnācijas posmā: pagājušajā gadā IKP pieauga par nieka 0,5%, savukārt šī gada izaugsme tiek prognozēta vidēji 0,8% līmenī, kas ir krietni zem 2,2% gada vidējās izaugsmes rādītāja 2015.–2019. gada periodā. Tiek plaši prognozēts, ka zemāki inflācijas rādītāji un pazeminātās procentu likmes atdzīvinās eirozonā izaugsmi. Tomēr mēs uzskatām, ka šie faktori nebūs pietiekami, lai izvilktu eirozonu no ekonomikas stagnācijas, ņemot vērā virkni strukturālo izaicinājumu, ar ko saskaras eirozona kopumā un it īpaši Vācija. Mēs uzskatām, ka vāja eirozonas izaugsme saglabāsies gan 2025, gan 2026. gadā, IKP pieaugumam nedaudz pārsniedzot 1,0% atzīmi.
Galvenais iemesls mūsu pieticīgajām prognozēm ir nomācošā Vācijas ekonomiskā situācija, kas pēdējo piecu gadu laikā no globāla rūpniecības milža ir atkal kļuvusi par Eiropas ekonomikas „slimnieku”. Vācija cieš no daudziem negatīviem ārējiem un iekšējiem satricinājumiem, kas ilgs vēl gadiem, ja ne pat gadu desmitiem ilgi. Vācijas vājās ekonomiskās situācijas priekšplānā ir tās ražošanas nozare, kas cieta gan no Krievijas enerģijas lāča, gan Ķīnas rūpniecības pūķa. Krievijas-Eiropas enerģijas karš, kas aizsākās 2021. gada vidū, palielināja enerģijas izmaksas un padarīja tās mazāk paredzamas Vācijas rūpniecības uzņēmumiem. Īpaši spēcīgu triecienu saņēma energoietilpīgie uzņēmumi, ražošanas apjomiem nokrītot par 20% attiecībā pret 2019. gada rādītājiem. Vēl vienu satricinājumu Vācijas rūpniecības nozarei radīja pieaugošā konkurence no Ķīnas puses, it īpaši mehānisko transportlīdzekļu ražošanas jomā. Vācijas autobūves uzņēmumi lēni pārorientējās no dīzeļdegvielas/benzīna piedziņas automašīnām uz elektromobiļiem, kā rezultātā tie zaudēja konkurētspēju pret esošajiem konkurentiem no ASV, Japānas un citām ES valstīm, kā arī strauji augošajiem Ķīnas konkurentiem. Mehānisko transportlīdzekļu ražošanas apjomi Vācijā krītas, un, visticamāk, šī tendence saglabāsies, it īpaši ņemot vērā Vācijas lielākā autobūves uzņēmuma „Volkswagen” neseno paziņojumu par plāniem slēgt dažas Vācijā esošās rūpnīcas. Kā šķērslis ekonomikas izaugsmei kalpo arī Vācijas demogrāfiskā situācija un konservatīvā fiskālā politika, tāpēc 2025. gadā un, iespējams, arī 2026. gadā Vācija turpinās balansēt uz recesijas sliekšņa. Vairāki vadošie rādītāji apstiprina mūsu ieskatus, piem., IFO uzņēmējdarbības klimata indekss norāda, ka Vācijas virzās pretī vēl vienai recesijai 2024. gada beigās.
Pārfrāzējot zināmo citātu, „kad Vācija nošķaudās, saslimst visa Eiropa”. Tajā pašā laikā visa pārējā eirozona līdz šim ir bijusi ārkārtīgi noturīga, Dienvideiropas valstīm uzrādot īpaši stabilu izaugsmi. Piemēram, aplēses rāda, ka Spānija šogad sasniegs izaugsmi tuvu 3,0% atzīmei, Vācijai vienlaikus piedzīvojot recesiju. Tomēr ir jāņem vērā, ka Spānijas ekonomika bauda ieguvumus, ko sniedz pēc Covid pandēmijas notiekošā „atriebības ceļošana”, uzņemot rekordlielu ārvalstu tūristu skaitu. Taču ir maz ticams, ka šī tendence saglabāsies arī nākamajā gadā, tāpēc 2025. gadā Spānijas (un citu Dienvideiropas valstu) ekonomikas izaugsme palēnināsies. No sarūkošas rūpniecības nozares cieš arī Francija un Itālija, lai gan spēcīgāks pakalpojumu nozares sniegums ļauj šīm valstīm palikt virs ūdens. Tomēr šo valstu ekonomikas izaugsme lielā mērā ir atbalstīta ar ārkārtīgi dāsnu fiskālo politiku, kas budžeta deficītu saglabāja rekordaugstā līmenī vai tuvu tam. Itālijas un Francijas budžeta deficīts attiecīgi bija 7,4% un 5,5%, kas mudināja ES attiecībā uz šīm valstīm (kā arī piecām citām ES dalībvalstīm) uzsākt pārmērīga budžeta deficīta procedūras. Būs grūti, varbūt pat neiespējami, samazināt šo valstu budžeta deficītu, neradot būtisku ekonomikas izaugsmes palēnināšanos vai pat tiešu recesiju, ieņēmumu izaugsmei palēninoties (galvenokārt sakarā ar zemāku inflāciju, bet vienlaicīgi arī vāju izaugsmi), savukārt budžeta izdevumu apetītei saglabājoties augstā līmenī. Francija nesen paziņoja, ka budžeta deficīts šajā gadā varētu pieaugt līdz vismaz 5,6% no IKP, kas ir vairāk nekā pagājušajā gadā. Itālija atkārtoti apliecina apņemšanos līdz 2026. gadam samazināt budžeta deficītu līdz 3,0%, taču tai ir nelielas izvēles iespējas, ņemot vērā, ka valsts parāda attiecība pret IKP jau ir 137% no IKP, kas ir otrs augstākais rādītājs ES. Jebkurā gadījumā trīs lielākajām eirozonas ekonomikām – Vācijai, Francijai un Itālijai – ir ļoti mazas iespējas īstenot jebkādus papildu fiskālos stimulus (Vācija sakarā ar tās pašas noteikto konstitucionālo limitu, savukārt Francija un Itālija – ievērojot Māstrihtas līguma noteikumus), kas tuvākajos gados ierobežos potenciālu eirozonas ekonomisko izaugsmi.
Eirozona cer uz patērētājiem, sagaidot izdevumu pieaugumu sakarā ar inflācijas rādītāju un procentu likmju pazemināšanos un saglabājoties stabilam atalgojuma pieaugumam. Zemākām procentu likmēm vajadzētu atdzīvināt arī snaudošo mājokļu tirgu. 2024. gada vidū strauji atguvās kreditēšana mājokļa iegādei – aizdevumu mājokļa iegādei pieaugums eirozonā attiecībā pret rādītājiem pirms gada palielinājās par 29%, Vācijā – par 42%, lai gan jāņem vērā, ka šāds kāpums sasniegts, salīdzinot ar ļoti zemiem iepriekšējiem rādītājiem. Spēcīgs darba tirgus turpina atbalstīt patēriņa rādītājus, taču vadošie rādītāji norāda, ka tendence pakāpeniski mainās un pieprasījums pēc darbaspēka samazinās. Tomēr eirozonas uzņēmumi nevēlas atlaist darbiniekus, baidoties no fundamentāla darbaspēka trūkuma, galvenokārt sakarā ar nelabvēlīgu demogrāfisko situāciju. Tādējādi eirozonas darba tirgu raksturos vāja nodarbinātības rādītāju izaugsme vienlaicīgi ar salīdzinoši zemu bezdarba līmeni. Kamēr cilvēki nezaudēs darbu masveidā, risks, ka viņi samazinās patēriņu, ir salīdzinoši ierobežots. Lielākie draudi nāk no Vācijas, kas zaudē augsti atalgotas ražošanas darba vietas, aizstājot tās ar zemāk atalgotām darba vietām pakalpojumu nozarē vai valsts sektorā. Ja patērētāji sāk baidīties par savas nodarbinātības perspektīvām, patēriņa atgūšanās var arī nebūt tik augsta kā prognozēts. Patērētāju uzticības rādītāji vēsta, ka 2024. gada otrajā pusē patēriņam būtu jāturpina pakāpeniski atgūties, kamēr ilgāka termiņa perspektīvas paliek neskaidras. Šo ieskatu pamatotību apstiprina patērētāju uzticības rādītājs, kam 2024. gada pirmajā pusē bija tendence pakāpeniski pieaugt pirms izlīdzināšanās jūlijā un neliela krituma augustā. Zemākām procentu likmēm vajadzētu sniegt grūdienu arī ieguldījumu jomā, it īpaši enerģijas, aizsardzības un nekustamo īpašumu nozarēs. Neskatoties uz to, rūpniecības nozarē saglabāsies vāji ieguldījumu rādītāji, it īpaši Vācijā.
Lai gan inflācijas līmenis eirozonā kopš 2022. gada nogalē sasniegtā pīķa (10,6%) ir būtiski krities, tas joprojām saglabājas nedaudz augstāks (2,2% 2024. gada augustā) nekā Eiropas Centrālās bankas (ECB) nospraustais mērķis 2,0% līmenī. Mēs prognozējam, ka inflācija eirozonā gan 2024. gadā, gan 2025. gadā saglabāsies nedaudz virs 2,0% mērķa rādītāja. Augstāku inflāciju uz ilgāku laiku eirozonā galvenokārt izraisa spēcīgais pakalpojumu cenu pieaugums, kā arī pārtikas produktu cenu noturība pret tirgus izmaiņām. Pakalpojumu cenas turpina pieaugt par 4,2%, kas ir trīs reizes ātrāk nekā gada vidējais pieaugums 1,4% apmērā, kas novērots 2015.–2019. gada periodā. Pakalpojumu cenu pieaugumu galvenokārt veicina strauji augošās atalgojuma izmaksas, kuru segšana tiek pārvirzīta uz galalietotājiem. Sagaidāms, ka Vācijā atrunātais atalgojums 2024. gadā pieaugs par 4,6%, kas ir ātrākais pieauguma temps 21. gadsimtā. Savukārt eirozonā sagaidāms, ka atalgojums pieaugs par 4,2%, kas ir tikai nedaudz mazāk nekā rekordaugstais pieaugums 2023. gadā (5,1%) un būtiski straujāks nekā pieaugums 1,2-2,2% apmērā 2010.–2019. gada periodā. Darba ņēmēji turpina pieprasīt lielāku atalgojumu ar nolūku atgūt savu pirktspēju, ko atņēma inflācijas pārsteigums 2022.–2023. gadā. Piemēram, pārtikas preču cenas eirozonā ir par 26% augstākas nekā 2021. gadā, kamēr atalgojums ir pieaudzis par aptuveni 15% (kopējās inflācijas rādītāji pieauga par 18%). Saspringtais darba tirgus un dāsnie fiskālie izdevumi sniedz darba ņēmējiem spēcīgu pārrunu vešanas varu, tādējādi ir prognozējams, ka saglabāsies spēcīga atalgojuma pieauguma tendence. Pēdējie dati liecina, ka eirozona (it īpaši Vācija) ir nonākusi vai ir ļoti tuvu nonākšanai atalgojuma-cenu spirālē, atalgojumam nepārtraukti dzenoties pakaļ cenām, savukārt cenām pieaugot, reaģējot uz strauji pieaugošo atalgojumu.
Augstāka inflācija ilgākā periodā liedz ECB straujāk pazemināt procentu likmes, taču mēs uzskatām, ka vājāki ekonomikas izaugsmes rādītāji nekā prognozēts (it īpaši Vācijā) var pamudināt ECB pazemināt procentu likmes, neskatoties uz joprojām paaugstināto inflācijas līmeni. Tāpat ECB būs spiesta sekot FED veiktajām darbībām, ja tā nolemj pazemināt procentu likmes straujākā tempā, citādi ECB radīsies eiro vērtības strauja pieauguma risks, kas vēl vairāk apdraudētu eirozonas konkurētspēju un padziļinātu jau esošo eirozonas rūpniecības nozares sarukšanu. Saskaņā ar pamata scenāriju mēs pieņemam, ka ECB turpinās pakāpeniski pazemināt procentu likmes, kam neitrālāku līmeni 2,0% apmērā vajadzētu sasniegt līdz 2025. gada vidum. Tomēr neskaidrība par turpmāko procentu likmju virzību ir ārkārtīgi liela. Galvenais risks ir tas, ka eirozona var nebūt spējīga pazemināt inflācijas līmeni, neizraisot ekonomikas recesiju, proti, mīkstas piezemēšanās scenāriju var nomainīt smagas piezemēšanās scenārijs. Saskaņā ar otro scenāriju augstākas procentu likmes var saglabāties uz ilgāku laiku pirms pēkšņa procentu likmju krituma krietni zem 2,0% neitrālās atzīmes. Procentu likmes var saglabāties augstas uz ilgāku laiku, ja radīsies jauni negatīvi enerģijas un/vai pārtikas preču cenu satricinājumi galvenokārt pieaugošās ģeopolitiskās spriedzes Tuvajos Austrumos vai Krievijā iespaidā. Augstu inflācijas līmeni ilgākā laika periodā var saglabāt arī starptautiskās tirdzniecības traucējumi un pieaugošais protekcionisms. Turpretī lielāka enerģijas un pārtikas preču cenu lejupslīde nekā gaidīts palielinātu mīkstas piezemēšanās scenārija iespējamību un var pamudināt ECB pakāpeniski pazemināt procentu likmes, neskatoties uz joprojām paaugstināto atalgojuma pieaugumu.