No idejas līdz atslēgām rokās — Liepiņu ģimenes pieredze

Mūsu ceļš līdz savam mājoklim vai mūsu gadījumā — dzīvoklim — nebija tas ātrākais. Kad kā jauns pāris sākām domāt par ģimeni, šis jautājums kļuva arvien aktuālāks, bet nekādu dižo iekrājumu mums nebija. Tomēr ātri sapratām, ka jāmeklē savs dzīvoklis pēc iespējas ātrāk, jo gribējās vietu, kuru varam saukt par savu. Tāpat ieguldīt īres dzīvoklī, lai to uzfrišinātu un atjaunotu, un kas tāpat paliks kādam citam, nav izdevīgi. Rēķinot arī mēneša izdevumus, sapratām, ka to pašu summu vai nedaudz vairāk mēs varētu maksāt par savu dzīvokli.

Pirmais solis — mājokļu konsultācija

Kad mums piedzima dēliņš, mājokļa jautājums palika vēl aktuālāks, un sapratām, ka ir jāatliek naudiņa, jātic un jāsāk krāt pirmajai iemaksai. Pirmais, ko mēs darījām, un noteikti ieteiktu arī citiem — mājokļu konsultācija bankā. Konsultācijas laikā izrunājām savus tā teikt “griestus” — cik lielu finansējumu mēs varētu saņemt. Konsultācijas laikā ieteiktu uzdot visus jautājumus, nebaidīties izklausīties muļķīgi un noskaidrot visas nianses par īpašuma iegādi. Man personīgi bija daudz jaunas informācijas gan par to, kas tiek ņemts vērā, aprēķinot kredītlimitu, gan par procentu likmēm, gan par to pašu Euribor. Tāpēc ieteiktu pajautāt visu iespējamo.

Kad bija skaidrs kredītlimits, sapratām, cik tālu esam gatavi iet. Mums bija skaidrs, ka maksimālo iespējamo kredīta summu nevēlamies ņemt, jo laiks sakrita ar kara sākumu, kas nesolīja labus ekonomiskos laikus. Kā arī negribējās, lai ikmēneša maksājums ir ārkārtīgi liels (noteikti ieteiktu izvērtēt un atstāt rezervi situācijai, ja kredītmaksājums pieaug).

Iespējas skaidras — ko tālāk?

Kad bijām sapratuši savas iespējas, bija skaidrs, ka nekas pilnīgi jauns, liels un plašs mums nesanāks, tāpēc bija jāsāk domāt radoši. Kāpēc radoši? Jo es esmu interjera estēts, man patīk skaistas lietas, bet par konkrēto summu, ko sev bijām nolikuši, nekas diži skaists mums nesanāca. Atrast to, ko gribas, arī nav viegli, tāpēc vakaros sēdējām un šķirstījām visus iespējamos sludinājumus, zvanījām, braucām lūkoties. Beigās nolēmām iet nedaudz sarežģītāku, bet lētāku ceļu — dzīvoklis nesen atjaunotā mājā, bet ar pilnīgi melnu apdari, kas nozīmētu to, ka mums pašiem viss ir jāizplāno, jāatrod būvnieki un no grausta jāizveido dzīvoklis par vietu, ko tiešām varam saukt par mājām. 

Meklējumi, meklējumi un meklējumi — ko izvērtējām?

Pēc ilgiem meklējumiem atradām tieši to, ko vēlējāmies, par tādu cenu, kādu bijām sev nolikuši, bet pirms tam izvērtējām vairākas mums svarīgas lietas: 

• Atrašanās vieta — vai tas ir rajons, kurā mēs tiešām vēlamies dzīvot, vai šajā rajonā būs skolas bērniem, kāda ir infrastruktūra un iespējas nokļūt tur, kur ikdienā vairāk nepieciešams.
• Ilgtspējība — kas notiks ar māju pēc pāris gadiem? 
• Vai logā iespīdēs vakara vai rīta saule vai varbūt saule logos vispār neiespīd? Mūsu iepriekšējā īres dzīvoklī bija rīta saule, bet dzīvoklis atradās iekšpagalmā, līdz ar to tiešās saules gaismas gandrīz nemaz nebija, un tas, lai arī it kā vienkāršs aspekts, bet man bija ārkārtīgi svarīgs. Es vēlējos vakara sauli, jo no rītiem tāpat ir gaišs, un gribēju paildzināt brīdi, kamēr dzīvoklī ir gaisma.

Galu galā atradām dzīvoklīti ar saviem plusiem un mīnusiem. Izvērtējot sapratām, ar ko varam un nevaram sadzīvot. Un nonācām līdz mazam dzīvoklītim Teikā, kuram blakus ir viss nepieciešamais, un ir arī mana gaidītā vakara saule.

Dzīvoklis atrasts — ķeramies pie dokumentiem!

Kad dzīvoklis bija atrasts, steidzām kārtot visus dokumentus, lai dzīvokli arī iegādātos. Te arī gribas piebilst, ka savā galvā es biju izdomājusi — aiziesim un parakstīsim dokumentus un viss — dzīvoklis būs mūsu! Bet jārēķinās, ka šis process ir daudz garāks, proti, tas nenotiks vienas dienas laikā un izmaksās nedaudz vairāk, kā sākumā šķiet. Ar ko mēs sākām? Nedaudz pietrūka līdz pirmajai iemaksai, un tur mums ļoti palīdzēja Altum atbalsts jeb garantija, kas samazināja mūsu pirmās iemaksas apmēru, jo mūsu ģimenē jau bija bērns. Mūsu gadījumā pirmā iemaksa bija zem 10 % no darījuma summas.

Tam visam jāpieskaita notāra izdevumi, arhitekta izdevumi par dzīvokļa plāna izveidi, dzīvokļa vērtētāja izdevumi, Altum komisija, Zemesgrāmatas nodevas, nekustamā īpašuma apdrošināšanas maksa, par ko sākumā nemaz neaizdomājos, tāpēc, papildus pirmajai iemaksai, ieteiktu laicīgi šim visam atlikt līdzekļus.

Pēc tam bija jāmeklē būvnieks, ar kuru izveidojām būvniecības izmaksu tāmi un iesniedzām to bankā, ieguvām finansējumu un varējām ķerties pie darba. Protams, kamēr nonācām līdz reālajai tāmei, bija ļoti daudz jāplāno, jāatrod faktiskās izejmateriālu cenas un daudzumi, kas prasīja ārkārtīgi lielu izpēti un laiku. Ļoti daudz laika pavadījām internetveikalos, veikalos un dažādās vietās, meklējot un domājot, kā vēlamies izremontēt savu dzīvokli. Es vispirms ieteiktu saprast interjera stilu — skandināvu, retro, industriālo, lauku sajūtu, bohēmas vai mūsdienīgu —, jo, pat ja to vairāk panāk ar dzīvokļa iekārtojumu, tomēr, ja zināsiet, kāds ir jūsu stils, vai vismaz, kādā virzienā vairāk sliecaties, remontējot būs vieglāk plānot, meklēt un iegādāties izejmateriālus. Mēs sapratām, ka gribam zemes toņus, maigas krāsas un mūsdienīgus akcentus.

Atslēgas rokās — sākam remontdarbus!

Remontdarbi ilga 4 mēnešus, un visu šo laiku dzīvoklis bija neapdzīvojams, bet mums, protams, bija kaut kur jādzīvo. Mūsu vienīgā iespēja bija dzīvot savā tā laika īres dzīvoklī un gaidīt, kad mūsu dzīvoklis tiks pabeigts, maksājot par diviem dzīvokļiem vienlaicīgi. Tas noteikti nav tas, ko gribas darīt un dzirdēt kādam, kurš vēlas iegādāties jaunu dzīvokli, tāpēc mēs ļoti priecājamies par iespēju paņemt “kredīta brīvdienas”. Proti, trīs mēnešus par savu jauno dzīvokli maksājam tikai procentu maksājumu, nevis kredītmaksājumu, kas mums bija labs risinājums, lai samazinātu ikmēneša izmaksas tajā brīdī.

Un pēc četriem darbīgiem, nogurdinošiem, bet arī ļoti priecīgiem mēnešiem beidzot tikām savā mājoklī. Mēs iegājām pilnīgi izremontētā, bet neiekārtotā dzīvoklī, kas, protams, sākumā daudz ko sarežģīja. Piemēram, pie virtuves tikām tikai 2 mēnešus pēc ievākšanās un nācās rast pagaidu risinājumus. Iekārtošanai arī bija nepieciešams iekrāt naudiņu, tāpēc varu teikt, ka pagājis gandrīz gads, bet joprojām ir lietas, kas mums vēl jāiegādājas, jo visu darām pamazām. Esam no tiem, kas labāk nedaudz ilgāk pagaida, sakrāj kaut kam kvalitatīvākam, bet tādam, ko tiešām paši vēlamies, nevis domājam, kā pārdot pagaidu lietu, ko varēja nopirkt tā teikt 'pa lēto' un ātrāk, jo vienkārši gribējās (tas, protams, neattiecas uz lietām, bez kurām iztikt tāpat nevarētu, bet, piemēram, šobrīd dzīvojam bez lampām, jo pagaidu negribas pirkt, nopirksim uzreiz īstās, kuras patīk un ar kurām gribas dzīvot vairākus gadus, jo bieži vien esmu pamanījusi, ka pagaidu lietas mēdz aizdzīvoties daudz ilgāk, nekā paredzēts).

Septembrī būs gads, kopš dzīvojam mūsu dzīvoklī, visu dokumentējam zem #liepiņuremonts, un šobrīd esam atrādījuši mūsu ceļu līdz vannasistabai un koridoram, drīzumā padalīsimies ar virtuvi un bērnistabu. Ar visu dalāmies pakāpeniski, jo joprojām ir nianses, kuru pietrūkst, kam krājam naudiņu vai meklējam to īsto lietu, kas iederēsies tieši mūsu mājās. Bet katrā ziņā stāsts no idejas līdz atslēgām nav bijis vienkāršākais, bet pavisam noteikti mēs esam bezgala priecīgi par šo drosmīgo soli — izvēlēties šo ceļu tomēr iet.