Finanšu tirgos notiek nebeidzamas diskusijas starp investoriem, kur vieni atbalsta aktīvu līdzekļu pārvaldīšanas stratēģiju, bet citi – pasīvu. Abu pārvaldīšanas stratēģiju galvenā ideja ir sasniegt investora noteikto mērķi. Ar ko tās atšķiras?
Pasīvā pārvaldīšana paredz turēt plaši diversificētus portfeļus un netērēt aktīvu pārvaldes kompānijas resursus, lai uzlabotu ieguldījumu atdevi, analizējot finanšu instrumentus. Pasīvā pārvaldīšana parasti tiek veikta, izmantojot indeksu fondus, kas replicē noteiktus indeksus. Šāda veida ieguldīšana ļauj investoram gūt peļņu tirgū ar zemākām izmaksām un rezultativitātes komisijas netiek piemērotas.
Aktīvā pārvaldīšana paredz uzlabot ieguldījumu rezultātu, vai nu identificējot nepareizi novērtētos finanšu instrumentus, vai vērtējot un prognozējot dažādu aktīvu klašu nākotnes ienesīgumu – piemēram, palielinot akciju īpatsvaru periodos, kad pārvaldes kompānijai ir pozitīvs viedoklis par akciju tirgu. Šī pārvaldīšanas stratēģija nodrošina portfeļa pārvaldniekam vai ieguldītājam lielāku kontroli pār saviem aktīviem. Ņemot vērā, ka aktīvā pārvaldīšana paredz biežāku tirdzniecību, vērtspapīru analīzi un profesionālu lēmumu pieņemšanu, ieguldītājam tā ir dārgāka.
Tas ir atkarīgs no vārda “labāk” definīcijas. Indeksu fonds nodrošinās atdevi kopējā tirgus līmenī, bet aktīvi pārvaldīts fonds var teorētiski nopelnīt vairāk par kopējo tirgu.. Tomēr vēsturiskie dati parāda, ka daudzi aktīvi pārvaldītie fondi beigās mēdz nesasniegt salīdzinoša tirgus indeksa rezultātu, un sākotnējā ieguldījuma veikšanas brīdī nav iespējams paredzēt, vai aktīvi pārvaldītais fonds būs veiksmīgs, vai nē. Raugoties no šī viedokļa, ieguldījumi indeksu fondā ir mazāk riskanti, jo šāds fonds vienkārši izseko tirgus indeksa rādītājus, un ieguldītāju ekspektācijas tiek pārvaldītas daudz labāk. No otras puses, pasīvi pārvaldīts fonds saglabās nemainīgu riska līmeni gan tirgus pieauguma, gan krituma fāzēs, tādēļ ieguldītājiem pasīvā fondā ir jābūt gataviem iespējami lielākām svārstībām kā aktīvi pārvaldītā fondā.